Morfoloģija un bioloģija. Mazākais no Latvijas dzeņiem, apmēram zvirbuļa lielumā. Mugura un sāni melnbalti raibi. Vēderpuse un zemastes spalvas pelēcīgi baltas. Tēviņam galvas virsa sarkana, mātītei piere un paura daļa dzeltenīgi balta, galvas virsa un pakausis melns (LOB 2002). Ligzdo dobumos dažādu koku sugu stumbeņos vai nokaltušos kokos, parasti apsēs un baltalkšņos ar vidējo diametru krūšu augstumā ap 24 cm (minimāli – 15,6 cm). Ziemā barojas galvenokārt ar atmirušā koksnē dzīvojošiem kukaiņu kāpuriem, vasarā ar dažādiem posmkājiem, ko uzlasa no zaru un lapu virsmas (Bergmanis u. c. 2020). Dējumā 5–6 olas, gadā viens perējums. Nometnieks, dažreiz ir invāzijas (LOB 2002).
Izplatība. Ligzdošanas areāls aptver gandrīz visu Eiropu, skar Ziemeļāfriku un sniedzas uz austrumiem līdz Kamčatkas pussalai un Japānas ziemeļiem. Ziemo ligzdošanas areālā (BirdLife International 2018). Kopš 20. gs. 80. gadiem izplatība Eiropā nedaudz paplašinājusies, it īpaši Pireneju pussalā un Itālijā (Keller et al. 2020). Latvijā izplatība kopš 20. gs. 80. gadiem nav būtiski mainījusies (Ķerus u. c. 2021). Latvijā ligzdojošās populācijas apdzīvotā platība (AOO) ir 4644 km2, sastopamības apgabals (EOO) – 85 601 km2.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Pasaules populācija sarūk (BirdLife International 2018). Eiropas populācija pieaug. Baltkrievijā un ilgtermiņā arī Krievijā populācija stabila. Īstermiņā Krievijas populācija pieaug, bet Lietuvas – mazinās. Igaunijā populācija mazinās gan ilgtermiņā, gan īstermiņā (BirdLife International 2021). Latvijā ligzdojošā populācija ir 7000–12 000 pāru (14 000–24 000 pieaugušu indivīdu). Gan ilgtermiņa, gan īstermiņa populācijas tendence ir negatīva (Ķerus u.c. 2021). Trijās paaudzēs populācija ir samazinājusies par 45%.
Biotopi un ekoloģija. Suga apdzīvo dažādas mežaudzes, kurās ir sastopami lapu koki un daudz dabisko struktūras elementu, jo sevišķi ūdeņu tuvumā, tomēr var izmantot arī augļudārzus un līdzīgas cilvēku veidotas vietas. Teritorijā ir nepieciešama lapu koku un atmirušas koksnes klātbūtne. Biotopu piemērotību sugai nosaka mežaudžu vecums – tām ir jābūt vismaz sasniegušām cirtmetu; jo vecākas, jo tās ir vairāk piemērotas sugai. Šīm mežaudzēm vēlams atrasties lielu ūdens objektu krastos, ainavā, kurā ir iespējami mazāk izcirtumu un jaunaudžu. Tomēr suga var apdzīvot arī apstādījumus, piemēram, parkus, alejas un augļu dārzus (Bergmanis u. c. 2020) Paaudzes ilgums: 4,2 gadi (BirdLife International 2021).
Izmantošana un tirdzniecība. ‒
Apdraudējums. Būtiskākais faktors, kas negatīvi ietekmē sugas dzīvotni, ir mežsaimnieciskā darbība. Kailcirtē dzīvotne tiek iznīcināta, bet ievērojama negatīva ietekme ir arī kopšanas un sanitārajām cirtēm, izvācot atmirušo koksni, bojātos un kalstošos kokus. Sugu var apdraudēt vecu un kalstošu koku novākšana arī ārpus meža (parkos, kapos u. tml.). Veicot mežsaimniecisko darbību ligzdošanas laikā, tiek iznīcinātas ligzdas (Bergmanis u. c. 2020).
Aizsardzība. Saskaņā ar likumu “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” mazais dzenis ir viena no izveidošanas mērķsugām Krustkalnu un Teiču dabas rezervātā, dabas parkā “Abavas senleja”, dabas liegumos “Ances purvi un meži”, “Paņemūnes meži”, bet sastopams arī citās ĪADT. Mazajam dzenim nav noteikta neviena putniem nozīmīgā vieta (Račinskis 2004). Sugai ir izstrādāts aizsardzības plāns (Bergmanis u. c. 2020) un tiek veikts populācijas monitorings (Auniņš, Mārdega 2021). Suga ir jāiekļauj Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Lai aizsargātu mazo dzeni, ir jāīsteno sugas aizsardzības plāns, tostarp vecu lapu koku mežaudžu saglabāšana, it īpaši upju un ezeru krastos un mežmalās, mežizstrādes pārtraukums no 1. aprīļa līdz 30. jūnijam, kā arī jāpalielina pēc mežizstrādes saglabājamo ekoloģisko koku skaits (20 koki/ha priežu mežos, 30 koki/ha – pārējos) un jāsaglabā visi dobumainie koki un atmirušie koki vismaz 20 m3/ha apjomā.
Novērtētāji: Viesturs Ķerus, Andris Avotiņš, Ainārs Auniņš.
Summary. Lesser Spotted Woodpecker − Dryobates minor. There has been no significant change in distribution in Latvia since 1980s. The AOO of the breeding population is 4,644 km2, the EOO – 85,601 km2. The breeding population is estimated at 7,000–12,000 pairs (14,000–24,000 adult individuals). The long-term, as well as short-term population trend, is negative. Over three generations, the population has declined by 45%. The species can be found in a variety of forests with deciduous trees and a high proportion of natural structure elements, particularly near water bodies, although orchards and similar artificial sites may also be used. The presence of deciduous trees and dead wood in the vicinity is important. Forestry is the most important factor that is negatively affecting the habitat of the species. Clear-cutting destroys habitat, but thinning and sanitary felling, removal of dead wood, as well as damaged and decaying trees also have a significant negative impact on the habitat. The species may also be threatened by the removal of old and decaying trees outside forests (in parks, cemeteries, etc.). Forestry activities during the breeding season destroy nests. A conservation plan of the species has been developed, and population monitoring is ongoing. The species needs to be included on the list of protected species of Latvia. Conservation of the species requires the implementation of the species conservation plan, including the preservation of old deciduous stands, especially along riverbanks, lakeshores and forest edges, the suspension of logging from 1 April to 30 June, as well as an increase in the number of ecological trees to be preserved in logging (20 trees/ha in pine forests, 30 trees/ha in other forests) and the preservation of all hollow trees and dead trees in the amount of at least 20 m3/ha.
Literatūras saraksts
