Morfoloģija un bioloģija. 30–80 cm augsts krūms ar pelēkbrūniem zariem. Jaunie dzinumi tievi, kaili, iedzelteni vai rūsgani. Pumpuri olveida, strupi, kaili. Pielapes sīkas, sirdsveida, ātri nobirst. Lapas 1–3 cm garas, 0,7–1,5 cm platas, plati eliptiskas, ar gludu malu, plaukstot skraji zīdaini matainas, vasaras otrajā pusē abpusēji kailas, virspusē blāvi zilganzaļas, nereti ar purpurvioletu nokrāsu, apakšpusē zilganzaļas, ar blīvu dzīslu tīklu, atgādina zileņu lapas. Spurdzes 1,5–2,5 cm garas, plaukst reizē ar lapām, vīrišķās spurdzes cilindriskas, sievišķās olveida. Ziedu plēksnes olveida, dzeltenīgas vai purpursarkanas. Putekšņlapas divas, matainas, 3–4 reizes garākas nekā zieda plēksnes. Putekšnīcas dzeltenas vai sarkanīgas, vēlāk tumši purpurvioletas. Auglis – pogaļa, līdz 6 mm gara, iesarkana. Zied maijā (Cinovskis 2003; Evarts-Bunders 2005).
Izplatība. Suga sastopama plašā areālā Eirāzijas aukstajā joslā un mērenās joslas Z daļā. Centrāleiropā suga sastopama Alpu kalnos Vācijā un Austrijā, plaši visā Skandināvijas pussalā un Austrumeiropā (Скворцов 1968; Jalas, Suominen 1987; GBIF 2022; Govaerts 2024). Ziemeļamerikā sastopama tuvu radniecīgā suga Salix pedicellaris Pursh, ko atsevišķi autori uzskata par mellenāju kārkla sinonīmu vai iekšsugas taksonu, tādēļ norāda atradnes arī Ziemeļamerikas boreālajos un subarktiskajos apgabalos (GBIF 2022). Baltijas valstis atrodas tuvu sugas izplatības areāla R robežai. Baltijas valstīs suga sastopama samērā reti, relatīvi biežāk Igaunijā un Ziemeļlatvijā (Cinovskis et al. 1993; Evarts-Bunders 2005; Kukk et al. 2020). Sastopamības apgabals (EOO) ir 48 138 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 316 km2. Pēdējos 30 gados konstatētas vairāk nekā 80 atradnes, tomēr, salīdzinot ar vēsturisko atradņu datiem, EOO un AOO varētu būt mazinājušies, jo suga nav konstatēta agrāk zināmajās atradnēs Rietumlatvijā un Rīgas apkārtnē. Iespējams, arī valsts D daļā sugai ir mazinājusies gan kopējā vitalitāte, gan indivīdu skaits klimata pārmaiņu un antropogēnās ietekmes rezultātā.
Populācija. Populācijas lielums un indivīdu skaita dinamika Latvijā nav pētīta. Kopējais aktuālo atradņu skaits valstī ir aptuveni 80, tomēr jāpiezīmē, ka kopš 1991. gada suga pētīta relatīvi maz un pētījumi ir fragmentāri. Nav metodiski pārbaudītas visas zināmās atradnes, tomēr, spriežot pēc zinātniskā herbārija materiāla (DAU, LATV), suga ir relatīvi plaši sastopama Latvijas Z un A daļā, atsevišķās atradnēs arī valsts centrālajā daļā. Vietējās floras pētījumos un dabas aizsardzības plānos teritorijām, kas būtu uzskatāmas par šīs sugas kodolteritorijām, ir minētas sugas atradnes, bet precīzi dati par populācijas lielumu nav pieejami (piemēram, Vāveriņš 2006; Suško 2011). Paredzams, ka piemērotās dzīvotnēs var tikt konstatētas jaunas atradnes, īpaši valsts Z un A daļā.
Dzīvotnes un ekoloģija. Mellenāju kārkls aug augstajos un pārejas purvos, kā arī purvainos mežos – galvenokārt mežos ar plānu, nesen izveidojušos kūdras slāni.
Izmantošana un tirdzniecība. Reizēm sugu audzē lielākos dendrārijos un botāniskajos dārzos, tomēr specifiskās ekoloģiskās prasības ierobežo sugas plašu izmantošanu dekoratīvajā dārzkopībā. Ziemeļvalstīs, kur suga vietām sastopama masveidīgi, tās zarus izmanto kā dzīvnieku barību.
Apdraudējums. Tā kā suga ir ar izteikti boreālu izplatību, to nelabvēlīgi ietekmē klimata pārmaiņas, tādējādi var mazināties sugai piemērotu dzīvotņu platības. Sugu ietekmē arī dabisko purvu ekosistēmu pārveidošana, galvenokārt nosusināšana, kā arī cita veida ūdenslīmeņa pārmaiņas, tostarp appludināšana.
Aizsardzība. Aptuveni 70% atradņu konstatētas ĪADT: Gaujas un Rāznas Nacionālajos parkos, Teiču un Krustkalnu dabas rezervātos, dabas liegumos “Aizkraukles purvs un meži”, “Stompaku purvi” u. c.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Lai saglabātu sugas populāciju, jānodrošina piemērotu dzīvotņu aizsardzība, sekmējot to atbilstošu apsaimniekošanu. Ņemot vērā piemērotu dzīvotņu platību mazināšanos dabiskās sukcesijas un, iespējams, arī klimata pārmaiņu dēļ, jāpārbauda mellenāju kārkla atradnes, jāprecizē populācijas lielums un izplatības dinamika, kā arī apdraudošie faktori katrā atradnē.
Autors: Pēteris Evarts-Bunders.
Summary. Whortleberry willow – Salix myrtilloides. In Latvia, the AOO is 316 km2, and the EOO – 48,138 km2. During the last 30 years, the species has been found in more than 80 localities in Latvia. Comparing the data with earlier records, the EOO and the AOO have most likely decreased because the species has not been found in the previously known localities in western Latvia and near Riga. S. myrtilloides grows in transitional mires, raised bogs, and sparse bog woodlands. The species is adversely affected by natural succession and droughts promoted by global change, i.e., climate warming, thus the areas of suitable habitats decline, especially in the southern part of the range. Approximately 70% of localities occur in protected areas, e.g., the Gauja and Rāzna National Parks, the Teiči and Krustkalni Strict Nature Reserves, the “Stompaku purvi” and “Aizkraukles purvs un meži” Nature Reserves. It is necessary to survey the earlier recorded and potential species’ localities in order to specify the distribution, population size and its dynamics and threats. The conservation of suitable habitats must be ensured by an appropriate protection regime and by preventing the drainage effects where relevant.
Literatūras saraksts
