Morfoloģija un bioloģija. Meža susuris ir neliels dzīvnieks ar kuplu asti. Ķermeņa garums 7–11 cm, astes garums vidēji 7 cm, svars 21–49 g. Svars atkarīgs no sezonas – pavasarī pēc ziemas guļas sver gandrīz uz pusi mazāk nekā pirms tās. Apmatojums mugurpusē no brūnpelēka līdz brūni iedzeltenam, vēders dzeltenīgi balts. Jaunie dzīvnieki gaišāki (pelēcīgāki). Astes apmatojums horizontāli saplacināts, tumšs augšpusē un gaišs apakšpusē. Galvas abās pusēs no purna līdz ausīm un ap acīm stiepjas tumša svītra. Kokos dzīvojoša jeb dendrofila suga, pa zemi pārvietojas salīdzinoši reti. 7–8 mēnešus (no septembra līdz aprīlim) tie pavada ziemas guļā, ierakušies sausu smilšu slānī 12–40 cm dziļumā, neveidojot alu un migu. Vasarā naktsaktīvi, dienu pavadot slēptuvēs koku dobumos un putnu būrīšos, ja tie ir pieejami. Slēptuvēs parasti izveido migas no lapām, sūnām un ķērpjiem, reizēm arī no egļu zariem. Pārsvarā vienpatņi, bet dienā vienā slēptuvē var apmesties vairāki dzīvnieki. Katram indivīdam ir savs dzīves iecirknis, kurā tas ierīko vairākas migas. Iecirkņi var pārklāties. Tēviņiem vasaras sākumā (riesta laikā) iecirknis ir līdz 7,0 ha, vasaras beigās 1,2–5,7 ha. Mātītēm vasaras sākumā – 0,8–2,9 ha, vasaras beigās 1,4–4,5 ha. Mazuļi parasti dzimst jūnijā pēc 27–28 dienu ilgas mātītes grūsnības. Gadā viens metiens, kurā parasti ir trīs mazuļi, bet to skaits var būt arī 2–6. Jaunie dzīvnieki kļūst patstāvīgi augusta otrajā pusē un dzimumgatavību sasniedz nākamajā pavasarī (Pilāte u. c. 2015; Juškaitis 2015, 2021a, b).
Izplatība. Eirāzijā visplašāk izplatītā susuru suga. Areāls Eiropā iekļauj galvenokārt kontinenta D daļu no Austrijas līdz Dienvidurāliem. Āzijā areāls kā salīdzinoši šaura josla stiepjas no Turcijas līdz Mongolijas R daļai. Areāla Z daļā raksturīga sadrumstalota izplatība (Batsaikhan et al. 2016; Holden-Musser et al. 2016). Domājams, Latvijā atrodas viena no vistālāk ziemeļos esošajām izolētajām sugas populācijām. Tā apdzīvo ļoti nelielu teritoriju Augšdaugavas novadā – dabas parka “Silene” DA daļu un tai pieguļošos mežus. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 12 km2, apdzīvotā platība (AOO) pielīdzināta EOO, t. i., 12 km2. Visticamāk, daļa šīs populācijas atrodas arī Baltkrievijas teritorijā, tomēr pierādījumu par sugas sastopamību otrpus robežai nav. Tuvākās zināmās populācijas ir Baltkrievijas Z daļā un Lietuvas vidienē attiecīgi 110 km un 170 km attālumā, un arī tās ir izolētas (Pilāts et al. 2023).
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Precīzs populācijas lielums un izmaiņu tendences Latvijā nav zināmas. 2013. gadā meža susuru skaits novērtēts kā 75–250 pieauguši indivīdi (EIONET 2024), pieņemot, ka sugai piemēroto biotopu platība ir 250 ha un populācijas blīvums ir 0,3–1,0 indivīdi uz ha, t. i., tāds pats kā Belovežas gāršā (Nowakowski, Boratyński 2001). Populācijas lieluma precizēšanai ir jāveic papildus pētījumi. Jānoskaidro, kuras mežaudzes suga apdzīvo un kāda ir to kopējā platība. Jāveic susuru iezīmēšana, lai noskaidrotu dzīvnieku skaitu izpētes parauglaukumos un līdz ar to susuru faktisko populācijas blīvumu dabas parkā “Silene” un tam pieguļošajos mežos. Molekulārās bioloģijas analīzes liecina, ka populācijā ir augstas pakāpes dzīvnieku tuvradniecība. Paternitātes analīzes liecina, ka viens tēviņš apaugļo vairākas mātītes. Starp monitoringa ietvaros noķertajiem indivīdiem mātīšu bija vairāk nekā tēviņu (Pilāte u. c. 2015).
Biotopi un ekoloģija. Ekoloģiski samērā plastiska suga, kam visā izplatības areālā dzīvotnes ir ļoti atšķirīgas, – dažādu tipu meži, mežastepe, klinšainas kalnu nogāzes bez kokiem (Batsaikhan et al. 2016). Tomēr areāla Z daļā suga sastopama fragmentāri (tikai dažās vietās) un nav izprasti sugas izplatību ierobežojošie faktori areāla perifērijā (Juškaitis 2015). Dabas parkā “Silene” un tam pieguļošajā teritorijā apdzīvo dažāda sastāva (galvenokārt jauktus priežu un bērzu) un vecumu mežus ar bagātīgu (galvenokārt lazdu) pamežu. Dzīvotnēm raksturīga biotopu mozaīka: pavasarī pārplūstošu ieplaku, lauču un aizaugošu pļavu ieslēgumi mežā, kur veidojas biotopu pārejas zonas – mežmalas, kas ir iecienītas susuru barošanās vietas (Pilāte u. c. 2015). Areāla Z daļas susuriem barībā pārsvarā ir dzīvnieku valsts barības objekti – dažādi posmkāji, lielākoties kukaiņi. Pavasarī to barība ir arī dobumperētāju putnu olas, mazuļi un nereti pieaugušie putni, galvenokārt zīlītes un mušķērāji. Ēd arī dažādu koku ziedkopas, ogas, augļus un riekstus (Holden-Musser et al. 2016).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Latvijā sugu ietekmē mežsaimnieciskā darbība – gan kailcirtes, gan citu veidu cirtes saistībā ar pameža (it īpaši lazdu) un dobumainu koku ciršanu. Par apdraudējumu liecina monitoringa dati: susuri netiek konstatēti parauglaukumos, ja tajos ir notikusi kailcirte vai pameža ciršana (Pilāts 2021). Iespējams, mirstību ziemošanas laikā var paaugstināt augsnes apstrāde (ar arklu vai frēzi) pirms meža stādīšanas susuru ziemošanas vietās. Arī Lietuvā galvenais apdraudējums ir meža ciršana sugas dzīvotnēs (Juškaitis 2021a). Lietuvā novērota vienas izolētas apakšpopulācijas izzušana septiņos gados pēc pētījumu teritorijā reģistrētās meža susuru augstās mirstības 2013./2014. gada ziemā (Juškaitis 2021b). Visticamāk, šīs apakšpopulācijas lielums bija samazinājies zem minimālās dzīvotspējīgās populācijas sliekšņa. Mazas, izolētas populācijas ir īpaši neaizsargātas pret ģenētiskās daudzveidības, populācijas dzīvotspējas un ilgtspējības mazināšanos (Frankham 2005). Latvijā novērtēta kā kritiski apdraudēta suga (CR) nelielā sastopamības apgabala un apdzīvoto biotopu platības un kvalitātes samazinājuma dēļ.
Aizsardzība. Sugas aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Jāpaplašina dabas parks “Silene”, iekļaujot tajā visas zināmās sugas dzīvotnes. Jāatjauno 2015. gadā izstrādātais sugas aizsardzības plāns (Pilāte u. c. 2015). Jāveicina sadarbība starp meža īpašniekiem un sertificētiem zīdītāju ekspertiem, lai jau darbu plānošanas stadijā nepieļautu mežsaimniecisko darbu iespējamo ietekmi uz meža susuriem. Līdzīga sadarbība jau ir ieviesta dabas parkā “Silene” iekļauto valsts īpašumā esošo mežu apsaimniekošanā. Ekoloģiskās ietilpības palielināšanas nolūkā jaunaudzēs jāizliek būrīši. Jāturpina 2016. gadā iesāktais sugas monitorings, kā arī jāveic pētījumi gan populācijas lieluma precizēšanai, gan attiecībā uz sugas ekoloģiju (lai noskaidrotu sastopamību limitējošos faktorus) un sugu apdraudošajiem faktoriem. Vēlama nebrīves populācijas izveidošana, lai nodrošinātos gadījumam, ja savvaļas populācijas izzūd vai samazinās zem dzīvotspējas sliekšņa.
Autors: Valdis Pilāts.
Summary. Forest dormouse − Dryomys nitedula. Latvia has one of the northernmost isolated populations of the species. It occupies a very small area in the south-eastern part of the country on the border with Belarus. The EOO is 12 km². The AOO has been equated with the EOO, i.e., 12 km². The nearest populations, also small and isolated, are in northern Belarus and central Lithuania. The environmental factors that cause such a fragmented distribution of the species at the northern limit of its range are not yet understood. In Latvia, the species inhabits forests of different composition (mainly mixed pine and birch forests) and age, with abundant undergrowth (mainly hazel). It uses tree holes and nest boxes, if available, as daytime hiding places. The species is affected by forestry, both by clear-cutting and by other types of logging that remove undergrowth (especially hazel) and hollow trees. It is possible that increased winter mortality is caused by mechanical soil preparation (by mounding or harrowing and ploughing) prior to reforestation in dormouse overwintering sites. Furthermore, low genetic diversity has been observed in the population. It is assessed as a Critically Endangered (CR) species due to its small range and the reduction in the area and quality of occupied habitats. The “Silene” Nature Park Natura 2000 site, which covers only part of the dormouse’s localities, needs to be extended to better protect the species. The species conservation plan developed in 2015 should be updated and the species monitoring started in 2016 should be continued. Both to refine the population size and to better understand the ecology of the species, further studies should be undertaken. Establishing a captive population is desirable in case the wild population dies out unexpectedly or falls below the threshold of viability. It is a protected species in Latvia for the conservation of which micro-reserves can be established. The legal status of the species must be maintained.
Literatūras saraksts
