Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 15–50 cm augsts lakstaugs ar lodveidīgiem gumiem un pavedienveidīgām piesaknēm. Lapas 3–5 stublāja lejasdaļā, iegareni lancetiskas, 4–10 cm garas, 1–2,5 cm platas. Ziedi 5–9 skrajā, līdz 15 cm garā vārpveida ziedkopā. Apziedņa ārējā gredzena lapas gaišzaļas, iekšējā gredzena malējās lapas lineāras, iesārti brūnganas. Lūpa 9–10 mm gara, trīsdaivaina, tumši sarkanbrūna līdz melni violeta, samtaina, ar pelēkzilu kvadrātveidīgu plankumu vidū, bez pieša. Auglis – pogaļa. Ļoti augsti specializējusies suga noteiktu kukaiņu – apputeksnētāju – pievilināšanai. Zied jūnijā un jūlijā (Cepurīte 2003, 2005; Priedītis 2014). Vairojas tikai ar sēklām, tās izplata vējš (Durka 2002). Vidējais sēklu izplatīšanās attālums ir 10–500 m (Lososová et al. 2023). Paaudzes ilgums ir 15 gadi. Sugai raksturīga mīmikrija, tās zieds atgādina racējlapseņu mātīti. Sugu apputeksnē racējlapseņu, kā arī vientuļo bišu, retāk vaboļu tēviņi (Vereecken et al. 2011; Fay et al. 2015). Taču tiek apputeksnēti tikai 10% populācijas (Pridgeon 1992). Latvijā konstatētas gan racējlapsenes Gorytes spp., Argogorytes spp., gan vientuļās bites Andrena spp., taču to populācijas lielums un sastopamība sugas atradņu apkārtnē nav zināmi.
Izplatība. Salveidīgs areāls Centrāl- un Ziemeļeiropā, Baltijas jūras reģionā un Austrumeiropas līdzenuma A daļā līdz Urāliem (Charitonidou et al. 2022; Govaerts 2024). Lietuvā tā ir sastopama reti, zināmas tikai četras atradnes Z un centrālajā daļā, un sugas populācija ir neliela (Gudžinskas 2021). Igaunijā samērā bieži konstatēta R daļā un salās (eElurikkus 2022). Reti sastopama Ļeņingradas apgabala R daļā, atsevišķas atradnes ir arī Pleskavas apgabalā (Сорокина и др. 2021). Suga zināma tikai trijās vietās Latvijas R daļā. 2025. gadā atrasta ceturtā vieta, kas atrodas Slīteres Nacionālajā parkā (L. Uzule, nepubl. dati). Zināmas senas sugas atradnes Kandavā (Malta 1936), kā arī pie Zebrus ezera (1937, 1938) (Cepurīte 2005), taču ziņu par atkārtotu sugas atrašanu šajās vietās nav. Vislielākais sugas atradņu skaits ir dabas parkā “Engures ezers” (Gavrilova u. c. 2005). Sastopamības apgabals (EOO) ir 7757 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 48 km2.
Populācija. Tiek lēsts, ka Latvijas populācijā ir mazāk nekā 2500 indivīdu. Lielākais sugas indivīdu skaits (varētu būt 80–90%) atrodas dabas parkā “Engures ezers”, bet vismazākais – dabas liegumā “Tosmares ezers”, kur 2010. gadā atrasti vien 20 augi (D. Kļaviņa, nepubl. dati). 2022. gadā suga šajā liegumā netika atrasta (D. Krasnopoļska). Tomēr 2023. gadā agrāk zināmajā atradnē atrasts viens zemas vitalitātes, ziedošs indivīds. Populācijas skaita dinamika Latvijā nav pētīta. Sugas vitalitāte dabas parkā “Engures ezers” vērtēta kā vidēja (Baumane 2015). Citviet Latvijā tās vitalitāte nav pētīta. Lietainās un vēsās vasarās patogēnās sēnes iznīcina sugas virszemes daļas jau vasaras sākumā (Roze et al. 2011), tāpēc augus var nepamanīt.
Dzīvotnes un ekoloģija. Sugai nepieciešama bāziska, karbonātiem bagāta augtene. Gaismasprasīga suga (Tichý et al. 2018), aug gan sausos kaļķainos zālājos, gan skrajos kaļķainos priežu mežos, to malās, gan zāļu purvos (Sádlo et al. 2007; Charitonidou et al. 2022). Latvijā sastopama kaļķainos zāļu purvos, mitros zālājos periodiski izžūstošās augsnēs, kā arī kaļķainās augsnēs skrajā periodiski mitrā priežu mežā (DAP 2023).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud zāļu purvu un zālāju ilgstoša pamešana (neapsaimniekošana) – tajos ieviešas un izplatās ekspansīvas lakstaugu sugas, tie aizaug ar kokiem un krūmiem. Ārpus ĪADT un mikroliegumiem to apdraud arī zemes lietojuma veida maiņa. Sugas gumus dažkārt izrok mežacūkas. Zāļu purvos to apdraud nosusināšana.
Aizsardzība. Visas atradnes atrodas ĪADT. Populācijas lielākā daļa atrodas dabas parkā “Engures ezers”. Lai saglabātu sugu, dabas parkā “Engures ezers” ir izveidoti deviņi mikroliegumi.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpēta tās populācijas dinamika, sugas apputeksnētāju populācijas, kā arī dažādu dzīvotņu apsaimniekošanas pasākumu ietekme uz populācijas dinamiku. Katrā vietā jāizvērtē sugas augšanas apstākļi un vitalitāte, lai precizētu sugai nepieciešamos apsaimniekošanas pasākumus. Pozitīvi vērtējama koku un krūmu izciršana zāļu purvos dabas liegumā “Tosmare” 2021./2022. gada ziemā. Jāpārbauda sugas atradnes dabas liegumā “Tosmare”, arī vēsturiskās atradnes. Ir iespējams atrast jaunas atradnes, tāpēc ieteicams sugu meklēt arī citviet tai piemērotajās dzīvotnēs. Ieteicams tās aizsardzības pasākumus iekļaut attiecīgo ĪADT aizsardzības un apsaimniekošanas plānos. Nav pieļaujama nosusināšana, tajā pašā laikā sugai nav piemērotas ļoti slapjas dzīvotnes.
Autore: Liene Auniņa.
Summary. Fly orchid – Ophrys insectifera. It is very rare and known only from three places in western Latvia. In 2025, a new locality was found in the Slītere National park. In the past, the species was also found in Kandava and near Lake Zebrus, but there are no recent observations of O. insectifera in these places. The EOO is 7,757 km2, and the AOO – 48 km2. There are fewer than 2,500 individuals in the Latvian population. The largest number of individuals (could be 80–90%) occurs in the “Engures ezers” Nature Park, and the smallest in the “Tosmare” Nature Reserve, where only one flowering plant of low vitality was found in 2023. The population and its dynamics have not been studied. O. insectifera grows in alkaline fens, calcareous grasslands on soils with fluctuating water tables, and sparse, periodically wet pine forests on calcareous soils. The main threats are cessation of grassland and fen management and drainage. The plants are sometimes dug up by wild boars. All O. insectifera localities occur in protected areas. Studies of the species’ population dynamics, pollinator populations, as well as studies on the effect of different management measures are necessary. The earlier recorded localities, including Tosmare, must be re-visited and the sizes of subpopulations assessed.
Literatūras saraksts
