Morfoloģija un bioloģija. Mūžzaļa liāna ar tvērējsaknēm uz steriliem dzinumiem. Stumbrs kāpelējošs līdz 20 m augstumam, Latvijā līdz 4–6 m, retāk augstāks vai ložņājošs. Jaunie dzinumi, lapas, lapu kāti un ziedkopas ar zvaigžņmatiņiem. Lapas pamīšus, ādainas, virspuse tumšzaļa ar matētu spīdumu, apakšpuse gaišāka. Sterilo dzinumu lapas 3–5, daivainas, ieapaļi olveidīgas, 2–6 cm garas un platas, ar labi saredzamu gaišu dzīslojumu, plātnes pamats sekli sirdsveidīgs. Fertilo dzinumu lapas veselas, rombiski lancetiskas. Lapu kāti zaļi violeti. Ziedi sīki, zaļgandzelteni, lodveidīgos čemuros, 1,1–2,2 cm diametrā, pa vienam vai 3–5 čemuri ķekarveidīgā ziedkopā. Auglis – zilganmelna oga, 0,8–1 cm diametrā, ar 2–3 (5) sēklām. Savvaļā zied ļoti reti – septembrī, oktobrī. Augļi nogatavojas nākamā gada maijā, jūnijā. Aug pa vienai vai nelielās grupās (Cinovskis 2003). Apputeksnē kukaiņi. Vairojas ar sēklām un veģetatīvi (Durka 2002). Izplata putni, apēdot sēklas. Vidējais sēklu izplatīšanās attālums 400–1500 m (Lososová et al. 2023).
Izplatība. Suga plaši sastopama subtropiskā un mērenā, īpaši mitrā, atlantiskā klimata joslā Eiropā un dažviet Āzijā un Āfrikā. Agrāk uzskatīts, ka Skandināvijā un Baltijas valstīs sastopama Baltijas efeja (H. helix var. baltica) (Cinovskis, Jankevičienė 1996; Cinovskis 2003; Priedītis 2014). Šobrīd varietāte netiek pieņemta kā taksons, bet kā parastās efejas (H. helix) sinonīms. Lietuvā savvaļā izplatīta D, DR un centrālajā daļā (Patalauskaitė 2021), Igaunijā – tikai salu R daļā (eElurikkus 2022), Baltkrievijā – reti, salveidīgi, galvenokārt R un DR daļā (Савчук, Парфенов 2015). Latvijā savvaļā suga sastopama ļoti reti, tikai Piejūras zemienē Kurzemē Baltijas jūras piekrastē (Laiviņš u. c. 2023). 2024. gadā atrasta jauna atradne Ķemeru Nacionālajā parkā (U. Suško, nepubl. dati; DAP 2024). Sastopamības apgabals (EOO) ir 7681 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 28 km2. Šajā izdevumā vērtētas tikai sugas autohtonās atradnes dabiskās dzīvotnēs. Sugas izplatību Latvijā ārpus Piejūras zemienes ierobežo ziemas zemās temperatūras. Iespējams, ziemām kļūstot siltākām, sugas areāls varētu paplašināties.
Populācija. Trūkst informācijas par kopējo savvaļas populācijas stāvokli Latvijā, ir novērtētas atsevišķas audzes, kurās lielākoties konstatēti vitāli indivīdi. Ir atzīmēts, ka dabas liegumā “Rucavas īvju audze” efejas populācija ir vitāla (Salmiņa 2005). Saskaņā ar Latvijas Nacionālā Botāniskā dārza herbāriju datiem 2022. gada jūlijā, apmeklējot Kalnišķu apkārtni, tika konstatēti vitāli efeju indivīdi mežā pie Embrekšu kapiem. 2023. gadā inventarizētas sugas atradnes Nīcas pagastā mežā pie Kalnišķu Pīlādžiem un Tārgales pagastā pie Liepenes, kur konstatētas nelielas vitālas efeju grupas zemsedzē un atsevišķi indivīdi uz kokiem (Laiviņš u. c. 2023).
Dzīvotnes un ekoloģija. Eiropas centrālajā daļā sugas optimālās dabiskās dzīvotnes ir dažādi platlapju koku meži un karbonātisku iežu atsegumi. Suga aug arī uz ēku sienām, mūriem (Sádlo et al. 2007). Latvijā tā aug platlapjuegļu, galvenokārt gāršas tipa platlapju, mežos. Veido nelielas grupas uz zemes vai aug uz koku stumbriem. Diezgan bieži stādīta apstādījumos, parkos, kapsētās. Literatūrā atzīmēts, ka Latvijā efeja sastopama pārsvarā tikai neziedošā veidā (Priedītis 2014). 2023. gadā pārbaudītajās atradnēs ir konstatēta efeju ziedēšana (Laiviņš u. c. 2023). Efeju ziedēšana un augļu nogatavināšana saistīta ar labvēlīgiem augšanas, īpaši gaismas, apstākļiem. Ziedi un augļi veidojas tikai labā apgaismojumā (Khela 2012). Par apgaismojuma kā ekoloģiskā faktora ievērojamu nozīmi efejas augšanā arī Latvijas atradnēs liecina efejas piestiprināšanās pie balsta kokiem to labāk apgaismotajā pusē (Laiviņš u. c. 2023).
Izmantošana un tirdzniecība. Reizēm augi tiek izrakti un pārstādīti dārzos, parkos, kapsētās u. c. Iespējams, augi tiek apgriezti pavairošanai un izmantošanai floristikā. Suga tiek audzēta, pavairota un izmantota dekoratīvajā dārzkopībā.
Apdraudējums. Galvenie sugu ietekmējošie faktori ir mežizstrāde un bieza pameža izveidošanās atradnēs, radot sugas augšanai nelabvēlīgus, pārāk ēnainus apstākļus. To apdraud arī izrakšana.
Aizsardzība. Lielākā daļa atradņu atrodas ĪADT: Slīteres un Ķemeru Nacionālajos parkos, dabas liegumā “Rucavas īvju audze”. Ārpus ĪADT konstatēta Nīcas pagastā Kalnišķu apkārtnē, Tārgales pagastā pie Liepenes u. c. Tai izveidots viens mikroliegums.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Vietās, kur efejas aug lielā noēnojumā, ieteicams veikt atēnošanu. Jāierobežo mežizstrāde efejas dzīvotnēs ārpus ĪADT, jāveido mikroliegumi nozīmīgākajās sugas atradnēs, jāizglīto iedzīvotāji par to, ka suga ir reta, aizsargājama un nedrīkst iznīcināt augus un to dzīvotnes.
Autore: Aiva Bojāre.
Summary. Common ivy – Hedera helix. It is very rare in Latvia, only found in the Coastal Lowland in western Latvia. Previously, it was believed that in Scandinavia and the Baltic States there was a variety H. helix var. baltica. Currently, the variety is not accepted as a taxon, but rather as a synonym of H. helix. The AOO is 28 km2, and the EOO – 7,681 km2. There is a lack of data on the condition of the wild H. helix population in Latvia. Earlier flowering individuals were not known in Latvia, but in 2023 flowering individuals were found. Flowering and fruit ripening are associated with favourable growing conditions, especially light conditions. In Latvia, the species occurs in broadleaf and broadleaf-spruce forests. It forms small groups on the ground or climbing up the tree trunks. It is rather often cultivated in parks and planted in cemeteries. The main threats are logging and the formation of thick forest undergrowth, leading to increased shading. It is also threatened by digging it up for ornamental purposes. Its spread is limited by low temperatures in the cold winter months, when ivies can suffer from frost damage or freezing. However, as the climate generally becomes warmer, it may become more widespread. Most H. helix localities occur in protected areas: the Slītere and Ķemeri National Parks and the “Rucavas īvju audze” Nature Reserve. Outside protected areas, it has been found near Kalnišķi and near Liepene. The conservation of suitable habitats must be ensured by appropriate protection regime. In places where the species grows in heavy shade, selective removal of some trees and shrubs is recommended. Logging restrictions in H. helix must be implemented by establishing microreserves. It is necessary to raise awareness that the species is rare and protected, and plants and their habitats must not be damaged.
Literatūras saraksts
