Morfoloģija un bioloģija. Parkšķis ir vidēji liels (tēviņiem ķermeņa garums 19–25 mm, mātītēm 23–35 mm) druknas uzbūves sisenis ar tumšpelēku (retāk brūnu), plankumainu ķermeņa krāsojumu. Lēcējkājas ar raksturīgām gaišām joslām. Priekškrūšu ķīlis arkveidā izliekts uz augšu, un tā abās pusēs sānos redzamas raksturīgas bedrītes. Pakaļspārni oranžsarkani un melniem galiem. Pēc minētajām priekškrūšu un spārnu pazīmēm parkšķi var atšķirt no sarkanspārnu smiltājsiseņa Bryodemella tuberculata. Mātītes ir lielākas un druknākas nekā tēviņi, to spārni parasti nesniedzas pāri vēdera galam. Tēviņi slaidāki un izmērā mazāki. Lidojumā spārni rada raksturīgu tarkšķošu skaņu, kas fiksēta arī sugas latīniskajā, angliskajā un latviskajā nosaukumā. Tāpat kā citām smiltājsiseņu sugām, tēviņi ir labi lidotāji, bet mātīšu salīdzinoši īsie spārni, druknais ķermenis un uzvedības īpašības mazina to mobilitāti un neļauj sugai strauji izplatīties. Attīstās ar nepilnīgo pārvēršanos; gadā viena paaudze. Olas dēj irdenā, smilšainā augsnē. Olas izšķiļas pavasarī pēc pārziemošanas. Kāpura attīstībā ir četras stadijas, kuru laikā tas ir līdzīgs pieaugušam indivīdam, bet ar nepilnīgi attīstītiem spārniem. Kāpura stadijās sugas noteikšanai var izmantot raksturīgo priekškrūšu ķīli. Pieaugušus indivīdus novēro no jūlija vidus līdz septembra beigām. Fitofāgi – barojas galvenokārt ar graudzālēm.
Izplatība. Sugas pamatareāls ir Eiropa un mērenā klimata josla Āzijā līdz Baikāla ezeram (GBIF 2023). Centrāleiropas un Baltijas populācijas ir savstarpēji nošķirtas (Biodiversity Europe 2022). Lietuvas reģionālā populācija koncentrējas valsts DA daļā, un citur valstī suga nav sastopama (Budrys, Pakalniškis 2007; Budrys et al. 2008), savukārt Igaunijā tā sastopama visā valsts teritorijā (Runnel 2017). Latvija atrodas sugas izplatības areāla Z daļā. Parkšķis pārsvarā novērots Piejūras zemienē gar Baltijas jūras krastu, un daļa atradņu ir Centrāllatvijā Ādažu un valsts DA daļā Daugavpils apkārtnē. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 62 095 km2, un apdzīvotā platība (AOO) – 164 km2. EOO un AOO pārmaiņas nav pētītas.
Populācija. Latvijā un Eiropā sugas populācija ir sadrumstalota. Kopumā populācijas tendences visā Eiropā ir negatīvas (Hochkirch et al. 2016). Polijā reģionālā populācija 20 gados ir samazinājusies par apmēram 50%, un sagaidāms, ka suga saglabāsies tikai kalnainos apvidos un valsts ZA daļā (Liana 2004). Arī Lietuvā reģionālā populācija mazinās (Budrys et al. 2004). Igaunijā suga piemērotos biotopos sastopama diezgan reti (Runnel 2017). Latvijas reģionālā populācija, visticamāk, ir vienota ar Lietuvas un Igaunijas reģionālajām populācijām. Latvijā reģionālās populācijas tendences nav pētītas, bet suga ir zināma valsts teritorijā kopš 18. gs. (Fischer 1778; Starka 2022). Savulaik aprakstīta kā samērā bieži sastopama (Princis 1931, 1943), tomēr šo sastopamības novērtējumu grūti interpretēt mūsdienu kontekstā. Parkšķis iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas 2. izdevuma 3. kategorijā kā reta suga, minot tikai vēsturiskās atradnes (Spuris 1998). Pētījumos Latvijā noskaidrots, ka sugas sastopamību pozitīvi ietekmē kontrolēta virsāju dedzināšana, jo tā atjauno sugai nepieciešamos resursus biotopā (Rozenfelde 2018).
Biotopi un ekoloģija. Parkšķis sastopams biotopos ar kserofītisku veģetāciju – pelēkajās kāpās, sausos virsājos un mežmalās, smiltāju zālājos. Sugai īpaši nozīmīga ir skraja veģetācija ar mozaīkveida struktūru – biotopā jābūt pieejamai atklātai, smilšainai augsnei, kur dēt olas, kā arī graudzālēm kā barības objektam. Mātītēm ir zemas izplatīšanās spējas, tāpēc nozīmīga ir šo biotopu savienojamība ainavas līmenī. Tāpēc parkšķim īpaši nozīmīgi ir lineārie biotopi (piekraste, ceļmalas, elektropārvades līnijas). Specifisko dzīvotnes prasību dēļ suga reti novērojama ārpus piemērotajiem biotopiem.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Vēsturiski sugas sastopamību Ziemeļeiropā ir mazinājusi virsāju pārvēršana lauksaimniecības zemēs un mežos (Hochkirch et al. 2016). Mūsdienās sugas sastopamību mazina pelēko kāpu, smiltāju zālāju un virsāju biotopu tradicionālās apsaimniekošanas (ekstensīvas ganīšanas, kontrolētas virsāju dedzināšanas) trūkums, kā rezultātā biotopi aizaug ar sīkkrūmiem, ekspansīvām graudzālēm vai kokiem. Piekrastes biotopos sugu apdraud intensīva izmīdīšana saistībā ar rekreāciju, kā rezultātā pasliktinās pelēkajām kāpām raksturīgā veģetācijas struktūra. Suga novērtēta kā stipri apdraudēta (EN), pamatojoties uz reģionālās populācijas sadrumstalotību, piemērotu biotopu nepietiekamo kvalitāti un nākotnes perspektīvu un populācijas negatīvajām tendencēm Ziemeļeiropā, kas, iespējams, var skart arī Latvijas reģionālo populāciju.
Aizsardzība. Suga Latvijā nav aizsargājama. Tā ir jāiekļauj īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, paredzot iespēju veidot mikroliegumus. Pēdējos 20 gados aptuveni 61% (43 no 71) novērojumu ir ĪADT, ko varētu skaidrot ar lielāku daudzumu pētījumu šajās teritorijās. Piemēram, 17 novērojumi ir aizsargājamo ainavu apvidū “Ādaži”, kur veikti vairāki taisnspārņu pētījumi (Rozenfelde 2018), un vēl 11 novērojumi ir Slīteres Nacionālajā parkā pie Kolkas, kur ik gadu notiek Latvijas Universitātes bioloģijas studentu prakse. Tā kā sugai piemērotas ir pelēkās kāpas, sugas konstatēšana jūras piekrastes ĪADT ir likumsakarīga. Sugas aizsardzības pasākumi jāsāk ar piemēroto biotopu kvalitātes saglabāšanu un uzlabošanu, kā arī savienojamības nodrošināšanu. Sugu pozitīvi ietekmē mēreni biotopu traucējumi (virsāju kontrolēta dedzināšana, sausu zālāju tradicionālā apsaimniekošana, militārās darbības), kas uztur daudzveidīgu mozaīkveida veģetācijas struktūru ar atklātas augsnes laukumiem, graudzālēm, sīkkrūmiem un raksturīgo mikroklimatu (Rada et al. 2017; Rozenfelde 2018). 2001. gadā parkšķis tika izvēlēts par “Gada kukaini”, kam bija neliela pozitīva ietekme uz sugas novērojumu daudzumu. Ņemot vērā sugas populācijas mazināšanos citviet Eiropā, ļoti nozīmīgs būtu sugas monitorings zināmajās atradnēs un piemērotos biotopos ārpus tām, lai noskaidrotu populācijas dinamiku un izplatību.
Autore: Rūta Starka.
Summary. Rattle grasshopper – Psophus stridulus. The core range of the species is Europe and temperate Asia to Lake Baikal. Latvia lies in the northern part of its range. Populations in Central Europe and the Baltics are separated from each other. In Latvia, the species is mainly found in the coastal lowland along the Baltic Sea coast, although some localities are also found inland. The EOO is 62,095 km2, the AOO – 164 km2. Both in Latvia and Europe, the species population is fragmented. Overall, the population trend in Europe is negative (Hochkirch et al. 2016). Population trends have not been studied in Latvia. The species occurs in grey dunes, dry heaths, forest margins and sandy grasslands. Sparse vegetation with a mosaic structure is particularly important for the species. P. stridulus females are flightless, so habitat connectivity at landscape scale is important. The species is threatened by the lack of traditional management of suitable habitats, resulting in a decline in habitat quality. In coastal habitats, the species is also threatened by intensive trampling. The species is assessed as Endangered (EN) due to the fragmentation of the regional population, the poor quality and prospects of suitable habitats, and negative population trends in northern Europe, which may also affect the Latvian regional population. The species has been included in the 2nd edition of the Red Data Book of Latvia (Spuris 1998). Monitoring of the species in known localities and in suitable habitats outside these localities is needed to determine population dynamics and distribution. Conservation measures are needed to improve the quality of the species’ habitats, to conserve areas and to ensure connectivity. The species has no legal protection status in Latvia, but it is necessary to ensure it, including the possibility of establishing micro-reserves. More than 60% of the species’ localities are in protected nature areas, but this is likely due to increased research on the species in some of these areas (Rozenfelde 2018), as well as the fact that a large proportion of suitable coastal habitats are in these areas.
Literatūras saraksts
