Morfoloģija un bioloģija. Viengadīgs 5–30 cm augsts lakstaugs. Visas auga daļas kailas vai ar ļoti maziem dziedzerīšiem. Lapas rozetē, eliptiskas vai iegareni olveida, ar gariem kātiem, lapu plātne aptuveni tikpat gara kā kāts, augšdaļā gar malu jomaini zobaina. Ziednesis viens vai vairāki, 5–20 cm gari. Ziedkopa – čemurs, ziedkāti ļoti dažādu garumu, 2–7 cm gari, tievi, sēklām nogatavojoties, stipri pagarinās, atsevišķiem ziedkātiem sasniedzot pat ziedneša garumu. Čemurā 5–50 ziedi. Kauss 2–2,5 mm garš, saaudzis, cilindrisks, galā līdz pusei šķelts, pieczobains. Vainags balts, saaudzis, garāks nekā kauss, pie pamatnes ar blāvi dzeltenīgu plankumu. Auglis – pogaļa, nedaudz garāka nekā kauss, augļu laikā kauss atvēries. Zied maijā un jūnijā (Bumbure 1959; Eglīte 2003).
Izplatība. Suga sastopama no Austrumeiropas ZA daļas līdz Krievijas Tālajiem Austrumiem (Malyschev 2006), kā arī Ziemeļamerikas R daļā (Cholewa, Kelso 2009; Govaerts 2024). Latvija atrodas sugas izplatības areāla R malā (GBIF 2022), savukārt Somijā (Kurtto 2019) un Igaunijā (Kukk et al. 2020) suga netiek uzskatīta par savvaļas floras elementu vai tiek uzskatīta par sugu ar neskaidru floristisko statusu. Sastopamības apgabals (EOO) ir 6689 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 72 km2. Ticamu datu par izplatības pārmaiņām pēdējos gados nav. Sugas izplatība Latvijā specifisku antropogēni ietekmētu dzīvotņu dēļ ir ļoti mainīga, un ir zināms, ka atradnēs pa gadiem notiek ievērojamas ziedošo indivīdu skaita svārstības. Agrāk suga bija zināma galvenokārt dažās atradnēs Ogres apkārtnē – Ogresgalā, Tīnūžos, Tūrkalnē, Saulkalnē – (Rasiņš 1954; Jukna 1980), tomēr pēdējos 30 gados šajās atradnēs vairs nav konstatēta. Vienlaikus pēdējos gados atradņu skaits pakāpeniski pieaug valsts DA daļā, kas, visticamāk, saistīts ar labāku reģiona floristisko izpēti. Reģionā sugai ir pietiekami daudz piemērotu dzīvotņu – traucētu, periodiski pārmitru, smilšainu meža stigu un krūmāju. Nīcgales apkārtnē suga bija zināma kopš 1978. gada, tomēr šī atradne atradās ārpus aizsargājamo ainavu apvidus “Nīcgales meži”. Šajā teritorijā suga pirmo reizi konstatēta 2010. gadā uz izbrauktas meža stigas. Pārbaudot zināmās un potenciālās sugas atradnes, suga konstatēta vēl vairākās vietās, kur tā aug uz traucētām meža stigām gāršas meža augšanas apstākļu tipa mežos (Evarts-Bunders 2019).
Populācija. Populācijas lielums un dinamika valstī nav pētīta. Kopējais reģistrēto novērojumu skaits valstī ir aptuveni 25–30, un, kā rāda pēdējo gadu novērojumi, suga aug galvenokārt ceļmalās. Salīdzinot pašreizējo atradņu skaitu ar agrāko gadu datiem (Rasiņš 1960; Vimba 1983), secināts, ka suga ilgstoši nesaglabājas vietās, kur tiek pārtraukta intensīva cilvēka darbība, un ir tieši saistīta ar cilvēka darbības rezultātā traucētu veģetāciju.
Dzīvotnes un ekoloģija. Klaju līdz nedaudz noēnotu, barības vielām nabadzīgu līdz vidēji bagātu, mitru vietu suga (Цыганов 1983). Aug vietās ar izteiktiem augsnes virskārtas traucējumiem, kas var būt gan dabiskas izcelsmes, gan cilvēka radīti. Areāla centrālajā daļā, Sibīrijā, tā sastopama gan uz mitriem izbraukātiem meža ceļiem, gan upju palienēs, kur veido nelielas grupas dažu kvadrātmetru platībā. Aug viengadīgo pioniersugu sabiedrībās, kas veidojas tikai īslaicīgi applūstošās vietās. Bieži aug kopā ar krupju doni Juncus bufonius, trejdaivu sunīti Bidens tripartita, parasto ūdenspiparu Polygonum hydropiper un aknu sūnu sīko blāsiju Blasia pusilla (Таран 1995). Latvijā sugai raksturīgas galvenokārt lineāras, traucētas dzīvotnes – antropogēni ietekmētas ceļmalas, slapji meža ceļi un dangas, stigas, krūmāji, izcirtumi u. c. līdzīgas vietas (Rasiņš 1954; Vimba 1983; Eglīte 2003). Latvijā suga atrasta arī uz taciņas upes palienē, kultivētā zālājā. Līdzīgi kā citviet, šeit tā augusi kopā ar citām viengadīgām sugām – krupju doni, līdzīgo lapsasti Alopecurus aequalis, arī ar daudzgadīgām mitru vietu sugām, piemēram, ložņu smilgu Agrostis stolonifera, rāvas gundegu Ranunculus flammula u. c. Vairodzene var dominēt šajās augu sabiedrībās vai būt kondominants. Tā atrasta arī uz stigas mežā kopā ar daudzgadīgiem mitrummīlošiem lakstaugiem meža meldru Scirpus sylvaticus, ložņu smilgu Agrostis stolonifera, lēdzerksti Cirsium oleraceum un struplapu skābeni Rumex obtusifolius (LU BI kartotēka).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugas atradnes mežos apdraud traucētu augteņu aizzelšana ar biezu atvasāju un lieliem lakstaugiem, kā arī meža ceļu izbūve un citi intensīvās mežsaimniecības pasākumi.
Aizsardzība. Aptuveni 70% atradņu konstatētas ārpus ĪADT. Suga konstatēta aizsargājamo ainavu apvidū “Nīcgales meži” un dabas liegumā “Aizkraukles purvs un meži”.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpēta tās izplatība vēsturisko atradņu apkārtnē un citviet. Specifisko ekoloģisko apstākļu dēļ, lai saglabātu šīs sugas populāciju, svarīgi uzturēt mērenu antropogēno slodzi sugas atradnēs (augsnes virskārtas traucējumus) mežos. Jāpārbauda atradnes, jāprecizē sugas populācijas lielums un izplatības dinamika, kā arī apdraudošie faktori. Jāsaglabā sugai piemērotas dzīvotnes, sekmējot to aizsardzību un veicot atbilstošus apsaimniekošanas pasākumus (nodrošinot traucējumus augsnes virskārtā, tomēr nepieļaujot zemes lietojuma veida maiņu). Suga pagaidām nav jāiekļauj īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Autors: Pēteris Evarts-Bunders.
Summary. Slender-stemmed androsace – Androsace filiformis. The AOO is 72 km2, and the EOO – 6,689 km2. In the last decades, there are no reliable data on changes in the AOO and the EOO in Latvia; however, the distribution is most likely highly variable, as A. filiformis is a disturbance-dependent species with a fluctuating number of individuals per site and may disappear in the absence of soil disturbance. The population size and its dynamics have not been studied. The total number of known localities in the country is ca. 25–30. The species grows mainly on roadsides, wet forest roads, and similar disturbed linear habitats. Approximately 70% of the species’ population occurs outside protected areas. The species was found in two protected areas: the “Nīcgales meži” Protected Landscape Area and the “Aizkraukles purvs un meži” Nature Reserve. Due to the specific ecological requirements, it is important to maintain a certain disturbance regime to maintain subpopulations of the species.
Literatūras saraksts
