Morfoloģija un bioloģija. Pelnupelēkās artonijas laponis ir līdz 0,1 mm biezs, gluds vai vāji sīkgraudains, dažreiz lobās, mazliet spīdīgs, dzeltenīgi balts, reti ar sarkanīgu nokrāsu. Apotēciju daudz vai tie ir neattīstīti, sākumā iegrimuši laponī, vēlāk pieguļoši un mazliet sašaurinātu pamatnes daļu, gandrīz apaļi, elipsoidāli vai bezformas, nelīdzeni vai ar daivainu apmali, 0,5–1,0 mm diametrā. Disks jauniem apotēcijiem plakans, vēlāk izliekts, ar pelēku vai zilganpelēku apsarmi. Himēnijs dzeltenīgs vai brūngans, 50–80 µm augsts. Hipotēcijs dzeltenīgi brūngans līdz tumšbrūns, līdz 50 µm augsts. Parafīzes labi redzamas, diezgan blīvi savienotas, zarotas, augšdaļā vāji paresninātas. Aski plati, vālesveida, ar 6–8 sporām. Sporas iegareni olveida vai olveida, 3–4 šūnu, ar lielāku augšējo šūnu, bezkrāsainas (nobriedušas dažreiz brūnas), 10–15 x 5–8 µm, bieži neattīstītas. Piknīdas punktveida, iegrimušas laponī, melnas. Konīdijas īsi cilindriskas, taisnas, 5–6 x 0,5–1,0 µm (A. Piterāns, nepubl. materiāli).
Izplatība. Suga izplatīta Eiropā, Āzijas A daļā, Āfrikas Z daļā, Austrālijā. Latvijā suga sastopama valsts R daļā. Tā ir zināma no vēsturiskiem avotiem (Bruttan 1870). Mūsdienās konstatēta vienu reizi – 2022. gadā Moricsalā. Sastopamības apgabals (EOO) un apdzīvotā platība (AOO) ir 4 km2. Analizējot DAU un RIG herbārijus, secināts, ka informācija par sugas izplatību Latvijā ilgu laiku ir bijusi kļūdaina, jo lielākā daļa herbārija materiāla, kas glabājas kolekcijās ar šo nosaukumu, pieder pie cita taksona – Felipes leucopellaeus (Ach.) Frisch & G. Thor (Piterāns 2001; Āboliņa u. c. 2015).
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Nav kvantitatīvu datu par sugas populācijas lieluma pārmaiņām pasaulē un Eiropā, un Latvijas kaimiņvalstīs. Latvijā reģionālā populācija ir ļoti maza, jo pēdējos 100 gados suga konstatēta tikai vienu reizi.
Biotopi un ekoloģija. Epifītiska suga. Ļoti reti sastopama, lielākoties ļoti vecos dabiskos platlapju mežos ar augstu gaisa mitrumu un jauktu koku mežos uz platlapju mizas. Moricsalā konstatēta ES nozīmes aizsargājamā biotopā – ozolu mežā. Zviedrijā secināts, ka sugai nepieciešams daļējs noēnojums un tā ir jutīga gan pret pārmērīgu atēnošanu, gan stipru noēnojumu (SLU Artdatabanken 2025). Dabisko meža biotopu specifiskā suga (Auniņš 2013).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud mežizstrāde, kas maina meža mikroklimatu. Tradicionālie mežu apsaimniekošanas pasākumi (tostarp kopšanas cirtes) potenciāli negatīvi ietekmē sugai piemērotu substrātu pieejamību. Novērtēta kā kritiski apdraudēta suga (CR), jo tai ir mazs EOO, AOO un apdraudējuma ietekmes apgabalu skaits, prognozēta biotopa platības un kvalitātes mazināšanās, kā arī pieaugušo indivīdu skaits nepārsniedz 50 (Degtjarenko et al. 2024).
Aizsardzība. Īpaši aizsargājama suga. Tās dzīvotņu saglabāšanai jāparedz arī iespēja veidot mikroliegumus. Suga konstatēta ĪADT – Moricsalas dabas rezervātā. Jāsaglabā veci lapu koku meži un nav pieļaujamas darbības, kas ietekmē dabisko hidroloģisko režīmu un mikroklimatu sugas atradnēs. Jāveic pētījumi par sugas reģionālās populācijas lielumu, izplatību un dinamiku.
Autori: Rolands Moisejevs*, Dace Stepanova, Polina Degtjarenko, Jēkabs Dzenis.
Summary. Leprantha cinereopruinosa is distributed in Europe, East Asia, North Africa, and Australia. In Latvia, the species is distributed in the western part of the country. It is known from historical sources. In recent times, it has been recorded once – in 2022, in Moricsala. The EOO and the AOO are 4 km2. An epiphytic species. Very rare, mostly in very old natural broadleaf forests with high air humidity and in mixed forests, on the bark of broad-leaved trees. The species is threatened by logging that changes the microclimate of the forest. Modern forest management practices (including improvement cutting) have the potential to negatively affect the availability of substrates suitable for the species. Assessed as a Critically Endangered (CR) species due to the small EOO and AOO and low number of locations, a decline in habitat area and quality is expected, and the number of mature individuals does not exceed 50. To protect the species, the possibility of creating micro-reserves must also be considered. The species has been recorded in a protected area – the Moricsala Strict Nature Reserve. Old deciduous forests must be conserved, and activities that affect the natural hydrological regime and microclimate at the localities of the species must not be permitted.
Literatūras saraksts
