Morfoloģija un bioloģija. Platgalve ir bentiska zivs, garumā parasti līdz 9 cm, reti pārsniedz 15 cm. Viegli identificējama pēc lielās galvas, kas veido ~25% kopējā ķermeņa garuma, un tās virsdaļā novietotajām acīm. Dorsoventrāli (muguras–vēdera virzienā) saplacināts un izstiepts konusveida ķermenis, lielas krūšu spuras. Ķermenis kails, bez zvīņām. Ir divas muguras spuras, pirmajai seši līdz astoņi cieti stari, otrai – 15 līdz 18 mīksti stari. Uz priekšu vērsta mute ar lielu atvērumu (Tomlinson, Perrow 2003; Kottelat, Freyhof 2007). Ķermeņa krāsojums mainīgs, atkarīgs no dzīvotnes, pielāgojas gaismas apstākļiem, mugura un sāni brūngani līdz pelēcīgi, ar tumšiem, neregulāras formas plankumiem. Vēders dzeltenīgs līdz balts. Platgalvēm nav peldpūšļa, tādēļ tās nav aktīvas peldētājas (Järvekülg, Turovski 2003; Knaepkens et al. 2005). Dzimumgatavību sasniedz 1–3 gadu vecumā. Tēviņi apsargā iznērstos ikrus. Dzīves ilgums var sasniegt sešus gadus (Tomlinson, Perrow 2003; SLU Artdatabanken 2020).
Izplatība. Sastopama Eiropā no Skandināvijas pussalas ziemeļos līdz Apenīnu pussalai un Horvātijai dienvidos (atsevišķu upju baseinos), Centrāleiropā Donavas, Elbas, Emsas, Vēzeres un Reinas baseinā (Kottelat, Freyhof 2007; SLU Artdatabanken 2020). Bieži sastopama Britu salās – Anglijā un Velsā (Tomlinson, Perrow 2003). Baltijas jūras baseinā suga plašāk izplatīta upēs un strautu lejtecēs baseina centrālajā un Z daļā (Zviedrijā, Somijā, Igaunijā arī jūras piekrastē). Zviedrijas D daļā konstatēta tikai fragmentāri (SLU Artdatabanken 2020). Plaši izplatīta Igaunijas upēs iekšzemē, taču nav sastopama mazajās, jūrā ietekošajās ūdenstecēs valsts R daļā. Konstatēta arī aptuveni desmit Igaunijas ezeros (Järvekülg, Turovski 2003). Latvijā platgalve ir uzskatāma par tipisku upju zivi un tajās ir bieži sastopama, tomēr arī lielākos ezeros ar zemu eitrofikācijas pakāpi suga veido dabiski atražojošas apakšpopulācijas, kas nav saistītas ar migrāciju no upēm (Aleksejevs 2015). Kopumā platgalve konstatēta 169 ūdenstecēs – visplašāk Gaujas un Ventas upju baseinu apgabalā (UBA), bet visretāk Lielupes UBA. Sugas sastopamību galvenokārt nosaka upju gultnes substrāts, straumes ātrums un aizaugums. Zinātniskajās uzskaitēs konstatēta 16 ezeros, bet dažādos literatūras avotos kā sastopama suga attiecināta uz 20 ezeriem. Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 79 623 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 1840 km2. Veicot sugas izplatības modelēšanu (pamatojoties uz sugas prasībām pret vides apstākļiem), tika secināts, ka sugas pašreizējā sastopamība Latvijā ir 50% potenciāli iespējamās (nepublicēti dati).
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Precīzs globālās populācijas lielums nav zināms, taču tas droši pārsniedz 10 000 nobriedušu indivīdu un atsevišķos reģionos prognozējams pieaugums (Ford 2024). Piemērotos biotopos Latvijas upēs ir vidēji 20 indivīdi uz 100 m2 biotopa platības. Zivju mazuļu zinātniskās uzskaites upēs liecina, ka indivīdu skaits uz laukuma vienību gan atsevišķās upēs piemērotos biotopos, gan valsts mērogā trijās paaudzēs (18 gados) ir samazinājies par vismaz 30%. Līdz ar to suga ir novērtēta kā jutīga (VU). Dažās no šīm upēm, piemēram, Ventā, indivīdu skaita uz laukuma vienību samazinājums ir skaidrojams ar piemēroto dzīvotņu degradēšanos – grants un oļu īpatsvara mazināšanos, pārmērīgu aizaugumu un atsevišķās vietās arī smilts un nogulumu uzkrāšanos.
Biotopi un ekoloģija. Saldūdens zivs, sastopama arī iesāļā ūdenī (<7‰) (Kontula,Väinölä 2001). Dod priekšroku vēsiem, dzidriem, tekošiem ūdeņiem ar akmeņainu vai grants substrātu – mazām līdz vidēja lieluma upēm (platums optimāli 7–80 m). Neveic tālas migrācijas. Uzturas ar skābekli bagātos ūdeņos, seklās straujtecēs vai ezeru viļņošanās zonā starp akmeņiem, parasti līdz metra dziļumam (retāk līdz 10 m dziļumam) (SLU Artdatabanken 2020). Dod priekšroku straujteču posmiem, kur aizaugums ir 0–40%, bet noēnojums pārsniedz 20% (Tomlinson, Perrow 2003). Nārsto februārī–jūnijā. Aktīva diennakts tumšajā laikā. Barojas galvenokārt ar kukaiņu kāpuriem un sīkiem vēžveidīgajiem, ēd arī citu zivju sugu ikrus (Kottelat, Freyhof 2007).
Izmantošana un tirdzniecība. Sugai nav saimnieciskās nozīmes.
Apdraudējums. 20. gs. reģionālās populācijas vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Šveicē un Nīderlandē, saruka, ko galvenokārt izraisīja ūdens piesārņojums un ūdensteču inženiertehniskie pārveidojumi (Knaepkens et al. 2005). Novērots, ka lokālā līmenī suga strauji sarūk, ja dzīvotņu kvalitāte kļūst nepiemērota. Kā galvenie apdraudējumi globālā un reģionālā mērogā tiek norādīti ūdens piesārņojums, grunts izstrāde, dambju ierīkošana un ūdensteču gultnes iztaisnošana (Ford 2024). Apdraudējums un sugu ietekmējošie faktori Latvijā nav īpaši pētīti, taču, domājams, ka galvenais apdraudējums arī Latvijā ir dažādi grunts izstrādes darbi (rakšana, sūknēšana), mākslīgi aizsprosti, kas veicina smilts un nogulumu uzkrāšanos sugai piemērotās dzīvotnēs, kā arī ķīmiskais piesārņojums. Arī bebru darbība (it īpaši mazajās upēs) pasliktina platgalves dzīvotņu kvalitāti (mazinās ūdens plūsma, uzkrājas nogulumi) un var ierobežot sugas izplatīšanos (Knaepkens et al. 2005; Kesminas et al. 2013). Dzīvotņu degradāciju (galvenokārt aizaugšanu) veicina arī eitrofikācija un klimata pārmaiņas.
Aizsardzība. ES nozīmes aizsargājama suga, kura ir jāiekļauj Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Tā konstatēta 30 ĪADT, piemēram, Grīņu dabas rezervātā, Gaujas Nacionālajā parkā, dabas parkos “Salacas ieleja” un “Ogres ieleja”. Sugas stāvokli Latvijā galvenokārt var uzlabot, uzlabojot ūdens kvalitāti, mazinot barības vielu ienesi, kas veicina eitrofikāciju, sedimentu (nogulumu, smilts) ienesi un piesārņojumu. Sugu pozitīvi ietekmētu arī pietiekama ekoloģiskā caurplūduma nodrošināšana (bez krasām tā svārstībām) upju posmos lejpus HES. Ūdensteču piemērotību platgalvēm var uzlabot pasākumi, kas parasti tiek veikti lašu un taimiņu reģionālo populāciju stāvokļa uzlabošanai, – pārmērīga, velēnu veidojoša aizauguma izvākšana no straujtecēm un oļu, akmeņu piebēršana. Ņemot vērā, ka platgalve ir mazkustīga un bentiska, šādus pārveidojumus nedrīkst veikt vienlaikus lielā upes platībā. Jāveic pētījumi sugas reģionālās populācijas lieluma un tendenču novērtēšanai un izplatības precizēšanai.
Autors: Jānis Bajinskis.
Summary. Bullhead – Cottus gobio. Found in Europe from the Scandinavian peninsula in the north to Italy and Croatia in the south, common in the British Isles. In the Baltic Sea basin, the species is more widespread in rivers and lower reaches of streams in the central and northern parts of the basin (in Sweden, Finland, Estonia also in the coastal waters). In Latvia, it has been recorded in 169 watercourses – most widely in the Gauja and Venta river basin districts (RBD), but least frequently in the Lielupe RBD; in scientific surveys also found in 16 lakes. The EOO is 79,623 km2, and the AOO – 1,840 km2. Scientific surveys of juvenile fish in Latvian rivers show that the number of individuals per unit area has decreased by at least 30% over three generations (18 years), both in individual rivers in suitable habitats and nationally. Consequently, the species is assessed as Vulnerable (VU). It is a benthic fish, prefers cool, clear and flowing waters with rocky or gravelly substrates – small to medium- sized rivers. In lakes, it is found in the wave zone between rocks, usually up to one metre deep. As in other parts of its range, the main threats in Latvia are considered to be various types of riverbed modification activities (excavation, pumping), artificial dams that contribute to the accumulation of sand and sediment in habitats suitable for the species, and chemical pollution. Beaver activity (especially in small rivers) also degrades habitat quality (e.g. reduced water flow, sediment accumulation) and may limit the species. Eutrophication and climate change contribute to habitat degradation (mainly overgrowth with vegetation). It is a protected species of EU importance and needs to be included on the Latvian list of protected species. The species has been recorded in 30 protected nature areas, including the Grīņi Strict Nature Reserve, the Gauja National Park, and the “Salacas ieleja” and “Ogres ieleja” Nature Parks. The status of the species in Latvia can be improved mainly by measures to improve water quality. Studies are needed to assess the regional population size and trends, and to clarify distribution.
Literatūras saraksts
