Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 20–60 cm augsts lakstaugs. Stublājs vienkāršs vai zarots, stāvs vai nedaudz pacils, lejasdaļā kails, iesarkans, augšdaļā var būt ar īsiem matiņiem. Lapas krusteniski pretējas, 2–7 cm garas, 1–3 cm platas, lineāras līdz lancetiskas, sēdošas. Lapas plātne virspusē ar īsiem matiņiem, apakšpuse kaila, pelēkzaļa ar izcilnu vidusdzīslu, mala ieritināta. Ziedi pa 2–8 neīstos satuvinātos mieturos blīvā galviņveida ziedkopā stublāja un zaru galos. Ziedkāti 1–5 mm gari, ar īsiem matiņiem. Pieziedlapas olveidīgi lancetiskas, aptuveni viena garuma ar kausu. Kauss 10–12 mm garš, taisns, ar violetu nokrāsu, īsi apmatots, kausa zobiņi šauri trīsstūraini, ar nosmailotu galu. Vainags 20–30 mm garš, divlūpains, zili violets, ārpusē ar mīkstiem matiņiem. Auglis – četru riekstiņu skaldauglis, riekstiņi spīdīgi, ar šauru spārnu, tumšbrūni vai melni. Zied no jūnija līdz augustam (Cepurīte 2003, 2006).
Izplatība. Suga sastopama plašā areālā no Eiropas līdz Mongolijai mēreni siltajā un mērenajā joslā (Heywood, Richardson 1972; Malyschev 2006; GBIF 2022; Govaerts 2024). Latvija un Igaunija atrodas tuvu sugas areāla Z un ZR robežai (Cepurīte 2006; GBIF 2022). Sastopamības apgabals (EOO) ir 19 696 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 100 km2. Pēdējos 30 gados sugas izplatība Latvijā sarūk. Ir zināmas vairākas sugas atradnes Kurzemē – Kazdangā, Spārē –, kā arī Vidzemē un Latgalē (Krustpils, Pasiene u. c.) (Фатаре 1978), kur pēdējos 30 gados suga vairs nav konstatēta.
Populācija. Apkopojot visus zināmos literatūras un herbārija datus, zināma 21 atradne, pārsvarā Latvijas A un centrālajā daļā. Uzskaitītais kopējais indivīdu skaits 2020. gadā Latvijā bija aptuveni 2600 ceru. Ziedošo indivīdu īpatsvars atradnēs ir 50–80%. Tikai trijās atradnēs ir bagātīgas audzes ar daudziem un vitāliem ceriem (dabas parkos “Numernes valnis” un “Daugavas loki”, Rāznas Nacionālajā parkā), un šo triju atradņu augu skaits veido ap 80% populācijas valstī. Pēdējos gados novērojumi liecina, ka sugas indivīdu skaits mazinās, – to var secināt, salīdzinot jaunākos datus ar agrāk veiktu pētījumu datiem zinātniskajos herbārijos (DAU, LATV), publikācijās par ĪADT floru (Jukna 1979; Kļaviņa u. c. 2019), kā arī dabas aizsardzības plānos atsevišķām ĪADT, kas ir uzskatāmas par sugas kodolteritorijām (Evarts-Bunders, Jurševska 2010; Zviedre 2011; Evarts-Bunders 2020).
Dzīvotnes un ekoloģija. Ruiša pūķgalve aug galvenokārt sausās, vāji skābās līdz bāziskās, barības vielām nabadzīgās augtenēs zālājos un skrajos mežos (Axmanová 2022; Tichý et al. 2023). Tai nepieciešami nelieli augsnes virskārtas traucējumi (Midolo et al. 2023). Latvijā tā aug minerālaugsnēs sausos priežu mežos, tostarp vecos vai dabiskos skujkoku mežos, arī skujkoku mežos uz osveida reljefa formām.
Izmantošana un tirdzniecība. Dekoratīvo ziedu dēļ augu vāc puķu pušķiem un izrok pārstādīšanai.
Apdraudējums. Sugu apdraud gan mērenu augsnes virskārtas traucējumu trūkums (nepieciešami atklāti augsnes laukumi), gan intensīva mežsaimniecība. Dabiskās sukcesijas vai eitrofikācijas rezultātā sausie priežu meži aizaug ar citām koku sugām un biezu pamežu. Vietēji sugu apdraud rekreācija (nomīdīšana, zemsedzes eitrofikācija).
Aizsardzība. Aptuveni 90% sugas atradņu ir ĪADT: Rāznas Nacionālajā parkā, dabas parkos “Numernes valnis”, “Daugavas loki”, “Ogres Zilie kalni”, “Driksnas sils” u. c.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Ņemot vērā piemērotu dzīvotņu platību un kvalitātes mazināšanos mežsaimniecības un eitrofikācijas rezultātā, kā arī sugas atradņu un indivīdu skaita mazināšanos, jāuzrauga pašreizējās atradnes un jāpārbauda sugai piemērotās dzīvotnes citviet. Jāprecizē sugas populācijas lielums un izplatības dinamika, un apdraudošie faktori katrā atradnē. Jāsaglabā sugai piemērotas dzīvotnes (piemēram, ĪADT zonējums), sekmējot to aizsardzību un veicot atbilstošus apsaimniekošanas pasākumus piemērotu dzīvotņu eitrofikācijas mazināšanai, – biezas egļu paaugas un otrā stāva izciršana osu mežos, fragmentāra zemsedzes dedzināšana un mehāniska biezās sūnu zemsedzes noņemšana nelielos laukumos.
Autors: Pēteris Evarts-Bunders.
Summary. Northern dragon-head – Dracocephalum ruyschiana. Rare in Latvia. The AOO is 100 km2, and the EOO – 19,696 km2; most probably, the EOO has significantly decreased. Since the first records in the 19th century, D. ruyschiana has been observed or collected in herbaria from 21 localities, mostly in eastern and central Latvia. The total number of individuals in Latvia in 2020, when a survey was carried out, is small – about 2,600. The percentage of flowering plants in the existing subpopulations is 50–80%. Subpopulations with numerous individuals were found in only three sites: in the “Daugavas loki” and “Numernes valnis” Nature Parks, and Rāzna National Park in eastern Latvia (it forms ca. 80% of the country’s population). In the other known localities, the number of plants has decreased. The main threats are intensive forestry operations in dry pine forests, eutrophication and natural succession leading to increased shading caused by the formation of dense undergrowth of pine forests. It is necessary to survey the known and potential localities and specify the population size, distribution dynamics and threats. The conservation of suitable habitats must be ensured by appropriate protection regime and management.
Literatūras saraksts
