Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 10–20 cm augsts lakstaugs. Stublājs stāvs, zarains, klāts ar matiņiem. Lapas eliptiskas līdz lancetiskas, 1–2,5 cm garas, 0,3–0,8 cm platas, mala apmatota, sēdošas vai apakšējās ar īsu kātu, ar 1–3 dzīslām, parasti labi saskatāma tikai vidusdzīsla. Ziedi sīki, līdz 6 mm gari, pa vienam vai mazziedainos dihāzijos. Vainaglapas baltas, divreiz garākas nekā kauslapas. Auglis – pogaļa ar sešiem zobiņiem, atveras līdz pusei. Zied maijā, jūnija sākumā (Halliday 1964; Gavrilova 2003). Paaudzes ilgums ir 15 gadi (Solstad et al. 2021).
Izplatība. Sānziedu mēringija ir cirkumpolāra suga, sastopama no Eiropas līdz Sibīrijai, Centrālāzijā, Tālajos Austrumos un Ziemeļamerikā. Eiropā galvenokārt izplatīta Skandināvijā un Austrumeiropas līdzenuma Z un centrālajā daļā (Ericsson 2011). Igaunijā suga reti sastopama – tikai valsts ZA daļā. Latvija atrodas sugas Eirāzijas daļas areāla R malā (GBIF 2022). Latvijā suga ļoti reta. Sastopamības apgabals (EOO) un apdzīvotā platība (AOO) ir 8 km2.
Populācija. Eiropā suga ir plaši izplatīta, ar stabilām reģionālajām populācijām sava izplatības areāla atsevišķās daļās. Tomēr vairākās valstīs suga klasificēta kā apdraudēta. Igaunijā suga sastopama tikai ZA daļā, kur uzskaitīti 700 indivīdi (Ericsson 2011; GBIF 2022). Zviedrijā uzskaitīti 2500 reproduktīvi indivīdi, suga sastopama tikai dažās salās, un tās populācija lēnām mazinās. Norvēģijā populācija stipri samazinājās 1959. gadā upju regulēšanas dēļ, bet kopš tā laika ir atrastas jaunas atradnes. Kopumā populācija ir ar tendenci mazināties (Ericsson 2011). Latvijā suga līdz 2020. gadam tika uzskatīta par izzudušu. Vienīgā agrāk zināmā atradne Daugavas krastā pie Rīterupītes tika iznīcināta 1965. gadā, būvējot Pļaviņu HES (Jankevičienė et al. 1993). 2020. gadā suga atrasta Engures novadā Lāčupītes dendrārijā. 2021. gadā atradnē tika uzskaitīti aptuveni 800 ziedoši indivīdi.
Dzīvotnes un ekoloģija. Pašlaik vienīgajā zināmajā atradnē Latvijā suga sastopama mežainā teritorijā upes ielejā mitrās, applūstošās vietās gar Lāčupītes krastu, mazāk – sausā priežu mežā ārpus ielejas un uz ielejas nogāzēm. Līdzīgi augšanas apstākļi sugai atzīmēti arī Somijā un Norvēģijā. Igaunijā suga sastopama jauktos mežos, krūmājos un upju, ezeru krastos (Ernits et al. 1998). Citviet izplatības areālā tā tiek raksturota kā sausu līdz mitru mežu, zālāju un arī grantainu krastmalu suga (Rabeler, Hartman 1833). Sugas vēsturiskā atradne Daugavas ielejā bija platlapju mežā terases nogāzē (Gavrilova 2003).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Lāčupītes dendrārijs ir populāra tūrisma un atpūtas vieta ar lielu cilvēku pieplūdumu pavasarī un vasarā. Suga dendrārija teritorijā aug gājēju taku tuvumā, pastāv izbradāšanas un līdz ar to sugas iznīcināšanas risks.
Aizsardzība. Vienīgā atradne atrodas ĪADT – “Igora Medņa Lāčupes dendroloģiskajos stādījumos”.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Suga jāiekļauj īpaši aizsargājamo sugu un mikroliegumu sugu sarakstā. Jāpēta teritorija gar Lāčupīti, jo ir iespējams atklāt jaunas sugas atradnes. Jāprecizē sugas populācijas lielums un izplatības dinamika, kā arī apdraudošie faktori, lai esošajā atradnē nodrošinātu sugas saglabāšanai optimālu aizsardzības un apsaimniekošanas režīmu. Populāciju apdraud pieaugošās rekreācijas aktivitātes Lāčupītes dendrārijā, un, lai mazinātu riskus, gājēju takas ir jānovirza no sugas dzīvotnēm. Ieteicama sugai piemērotu dzīvotņu izpēte Daugavas ielejā vēsturiskās atradnes apkārtnē un citur.
Autore: Aiva Bojāre.
Summary. Bluntleaf sandwort – Moehringia lateriflora. Until 2020, it was considered an extinct species, as the only previously known site, in the River Daugava Valley near Rīterupīte, was destroyed in 1965 during the construction of the Pļaviņas Hydropower Station. In 2020, the species was found in the Lāčupīte Arboretum (protected area – the “Igora Medņa Lāčupes dendroloģiskie stādījumi”) in western Latvia. In 2021, ca. 800 flowering individuals were found. The population is isolated from the nearest sites in neighbouring countries. Both the AOO and the EOO are 8 km2. The species is mainly found in seasonally flooded areas along the banks of the River Lāčupīte, less commonly in the dry pine forest nearby. The Lāčupīte Arboretum is a popular visitor destination and recreational area. The species grows close to trails with a high trampling pressure and, consequently, there is a high extinction risk of this species. M. lateriflora should be included on the list of protected and microreserve species. It is necessary to conduct surveys of the territories along Lāčupīte to identify possible new localities. The threatening factors should be specified to ensure an optimal protection and management regime. To conserve the only known locality near Lāčupīte, it is necessary to divert the trail to less vulnerable areas and to minimise the trampling pressure.
Literatūras saraksts
