Morfoloģija un bioloģija. Sarkanvēdera ugunskrupis sasniedz 5–6 cm garumu, mugurpuse brūna vai olīvpelēka ar tumšākiem plankumiem, āda vidēji kārpaina, vēderpuse zilganmelna ar karmīnsarkaniem vai oranžiem plankumiem. Ugunskrupja ādā ir dziedzeri, kas briesmu brīdī izdala toksiskas vielas. Acs zīlītei sirdsveida forma. Pārtiek gan no nelieliem ūdens (odu kāpuri u. c.), gan piekrastes bezmugurkaulniekiem (zirnekļveidīgie, divspārņi, kukaiņu kāpuri). Sāk vairoties divu gadu vecumā, lielākā daļa no vairotiesspējīgās populācijas ir 4–5 gadus veci indivīdi, bet to maksimālais dzīves ilgums dabā ir tikai seši (tēviņiem) vai septiņi (mātītēm) gadi (Bülbül et al. 2018). Nebrīvē maksimālais reģistrētais dzīves ilgums ir aptuveni 20 gadi (Arnold, Ovenden 2002). Vairojas no maija līdz jūnijam, bet tēviņu vokalizēšana dzirdama līdz rudenim. Kopējais ikru skaits ir neliels (ap 300), tie vairāku piciņu veidā tiek novietoti uz zemūdens augāja. Kurkuļi sasniedz 4–5 cm garumu, tiem raksturīga augsta astes spura ar tīklainu struktūru, astes spura sasniedz galvu. Kurkuļi parasti uzturas aizaugušās vietās ūdens slāņa vidusdaļā. To metamorfoze notiek augusta otrajā pusē, jauno indivīdu garums pēc metamorfozes 1,0–1,5 cm. Ziemo uz sauszemes, ejās augsnē.
Izplatība. Eiropā vidēji plaši izplatīta suga, Latvija atrodas uz sugas areāla Z robežas. Igaunijā, Krievijas ZR daļā un Baltkrievijas Z un ZA daļā suga nav sastopama. Pasugas netiek izdalītas. Latvijas reģionālā populācija pieder ziemeļu haplotipu grupai, kas izplatīta no Centrāleiropas (Vācijas) līdz Azovas jūras reģionam (Hofman et al. 2007). Sastopams valsts centrālās un A daļas D pierobežā. Areāls sadalīts divās daļās. Rietumu daļa atrodas Bauskas novadā Lietuvas pierobežā, savukārt austrumu daļa – Augšdaugavas novada D un DR daļās. Abas šīs areāla daļas savienojas Lietuvas teritorijā, kur suga sastopama lielākā platībā valsts centrālajā un A daļā (Rimšaite 2021). Vairākas nelielas apakšpopulācijas (Silene, Krāslavas novads) kopīgas arī ar Baltkrieviju. Sugas apdzīvotā platība (AOO) ir 308 km2, sastopamības apgabals (EOO) – 5022 km2. Pēc 2005. gada jaunu atradņu atrašana ir kļuvusi biežāka, un nav zināms, vai tas saistīts ar sugas mērķtiecīgu izpēti vai ar klimata pārmaiņām.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Gan globālā, gan Eiropas mērogā populācijas sarūk (IUCN SSC Amphibian Specialist Group 2023; Cogălniceanu et al. 2024). Atbilstoši ziņojumiem Biotopu direktīvas 17. panta ietvaros par 2013.–2018. gadu sugas reģionālo populāciju aizsardzības stāvoklis ir slikts vai vājš visās ES dalībvalstīs, izņemot Rumāniju un Ungāriju, kur tas ir labs, un Bulgāriju un Horvātiju, kur sugas aizsardzības stāvoklis nav zināms. (EIONET 2025). Lietuvas reģionālā populācija vērtēta kā 2000–50 000 indivīdu (Rimšaite 2021), Latvijas – 3000–5500 pieaugušu indivīdu. Populācijas lielumu ierobežo piemērotu vairošanās biotopu trūkums (Čeirāns et al. 2020). Latvijas areāla dažādās daļās ir atšķirīgas populācijas lieluma tendences. Areāla A daļā stāvoklis ir vērtējams kā stabils, lai gan ir novēroti atsevišķi atradņu izzušanas gadījumi, dzīvotņu kvalitātes pasliktināšanās un invazīvās sugas – rotana Perccottus glenii – ieviešanās rezultātā (rotans iznīcina kurkuļus un nelielus indivīdus) (Pupina, Pupins 2008; Pupiņa, Pupiņš 2012). Savukārt areāla R daļā Bauskas novadā, kur sarkanvēdera ugunskrupis dzīvo pārsvarā lauksaimniecības teritorijās, apakšpopulācijas ir sadrumstalotas, dzīvotņu kvalitāte pazeminās vai tās izzūd. Šī iemesla dēļ pēdējos 15 gados suga bija izzudusi īpaši tai izveidotajā dabas liegumā “Īslīce”, kur populācijas atjaunošanai 2021. gadā veikti biotopu atjaunošanas pasākumi (LVAFA projekts Nr. 1-08/101/2020). Latvijā apakšpopulācijas ir nelielas, augstākais populācijas blīvums – vidēji ap 16 pieaugušiem indivīdiem ūdenstilpē – konstatēts monitoringa parauglaukumā Demene, valsts DA daļā (Čeirāns u. c. 2018).
Biotopi un ekoloģija. Augšdaugavas novadā ugunskrupis biežāk apdzīvo nelielas, seklas, daļēji aizaugušas ūdenstilpes atklātos vai daļēji atklātos biotopos, kā arī krastus, kuru veģetācijā ir doņi Juncus spp., ežgalvītes Sparganium spp., smaržīgā kalme Acorus calamus. Raksturīga arī citu abinieku sugu klātbūtne (Pupina, Pupins 2009). Bauskas novadā suga apdzīvo nelielas, pārsvarā antropogēnas izcelsmes ūdenstilpes, kas atrodas galvenokārt agroainavās.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Draudus sugai rada lauksaimniecības un mežsaimniecības noplūdes, intensīva lauksaimniecība, invazīvas svešzemju sugas, piemēram, rotans P. glenii, slimības, akvakultūra. Novērtēta kā jutīga suga (VU), jo tai ir neliela reģionālā populācija ar nelielām apakšpopulācijām, un indivīdu skaits samazinās antropogēni stipri ietekmētajā sugas Latvijas areāla R daļā.
Aizsardzība. Sugas aizsardzības juridiskais statuss Latvijā ir jāsaglabā. Kopā ĪADT ir ap 45% no sugas reģionālās populācijas. Lielākā apakšpopulācija ar vismaz 500 pieaugušu indivīdu atrodas aizsargājamo ainavu apvidū “Augšzeme” (Čeirāns u. c. 2018). Areāla R daļā apakšpopulācijas ir mazāk pārstāvētas ĪADT – Bauskas novada dabas liegumā “Īslīce” ir tikai daži desmiti pieaugušu indivīdu (LVAFA projekta Nr. 1-08/101/2020 dati). Nepieciešamie izpētes un aizsardzības pasākumi apkopoti sarkanvēdera ugunskrupja sugas aizsardzības plānā un dabas parka “Silene” dabas aizsardzības plānā (Pupiņš, Pupiņa 2006; DAP 2019). Galvenie sugas aizsardzības pasākumi ietver vairošanās ūdenstilpju atjaunošanu vai izveidošanu, krūmu noņemšanu ūdenstilpju krastos, kā arī populācijas papildināšanu ar nebrīvē audzētiem indivīdiem, kas tiek izlaisti atjaunotajās dzīvotnēs.
Autors: Andris Čeirāns.
Summary. Fire-bellied toad – Bombina bombina. A species with a moderate distribution in Europe. In Latvia, where it is at the northern limit of its distribution, its range is divided into two parts. The western part is located in the southern part of Latvia – in Bauska Parish near the border with Lithuania; the eastern part is located in southeastern Latvia – in Augšdaugava municipality. The AOO is 308 km2, and the EOO – 5,022 km2. The Latvian regional population is estimated at 3,000–5,500 adult individuals. In the eastern part of the range, the status is stable over a large part of its distribution, whereas in the western part it is highly fragmented due to declining habitat quality or habitat loss. Localities are always small, the largest averaging 16 adults per waterbody. The species occurs in small, shallow, partially overgrown water bodies in open or semi-open habitats, banks with vegetation of Juncus spp., Acorus calamus, Sparganium spp. and small, mostly anthropogenic water bodies in agricultural landscapes. The species is threatened by agricultural and forestry run-off, intensive agriculture, invasive species such as Perccottus glenii, disease and aquaculture. It is assessed as Vulnerable (VU) due to the small size of the regional population, small subpopulations and the declining trend in the anthropogenically heavily influenced western part of its range. It is a species of EU importance and protected in Latvia, for the conservation of which micro-reserves can be created. The legal status of the species must be maintained. Approximately 45% of the regional population is located in protected nature areas, mainly in the eastern part of Latvia. The “Augšzeme” Protected Landscape Area is the most important for the conservation of the species (with at least 500 adult individuals). The “Īslīce” Nature Reserve contains only a few dozen adult individuals. The necessary research and protection measures are described in the species conservation plan and the “Silene” Nature Park nature management plan. The main conservation measures include the restoration or creation of breeding water bodies, the removal of shrubs along the banks of water bodies, and population enhancement by releasing captive-bred individuals into the restored habitats.
Literatūras saraksts
