Foto: Inguna Riževa – sfagnu kūlīte.
Foto: Julita Kluša – sfagnu kūlītes Valtocarpus trechisporus balts plazmodijs novērojams uz sūnām – sfagniem Sphagnum spp. un
dzegužliniem Polytrichum spp.
Foto: Julita Kluša – sfagnu kūlītes Valtocarpus trechisporus biotops: augstais purvs blakus purvainam mežam, kur tā aug uz purva augiem un sūnām – sfagniem Sphagnum spp.

Citi biežāk lietotie nosaukumi: Symphytocarpus trechisporus (Berk. ex Torrend) Nann.-Bremek., 1967.
Dzimta: cilindrīšu Stemonitidaceae.
Kategorija un kritēriji Latvijā: CR B1ab(iii)+2ab(iii), 2023.
Kategorija globāli, Eiropā: –, –.
Statuss tuvējās valstīs: –.
Saskaņā ar IUCN metodiku.
    Biotopi: 5.4. Iekšzemes mitrāji – augstie, pārejas, zemie purvi.
    Draudi: 5.3. Mežizstrāde un koksnes ieguve.
    Aizsardzības pasākumi: 1.1. Atradņu/teritoriju aizsardzība, 1.2. Resursu un biotopu aizsardzība, 2.1. Atradņu/teritoriju apsaimniekošana, 4.3. Informētība un komunikācija, 5.1. Tiesību akti.
Aizsardzības statuss Latvijā: –.
LSG iepriekšējie izdevumi: –.

Morfoloģija un bioloģija. Sfagnu kūlītei raksturīgi tumšbrūni līdz melni sporokarpi ar gareniski izstieptu augļķermeni, uz ļoti īsas kājiņas vai gandrīz sēdoši, pie pamata savienoti ciešās grupās, bet augšpusē neveido vienotu pseidoetāliju. Perīdijs ātri noārdās. Kolumella gara, bet nesasniedz augļķermeņa virsotni. Kapilīcijs brūns, neregulāri zarojas no kolumellas kā tīkliņš ar membrānveida paplatinājumiem, gali brīvi, virsmas tīklu veido vismaz sporokarpa augšdaļā. Sporas tumšbrūnas, apaļas, ar pilnu, bet neregulāru tīkliņu ar nelielu (0,5–1,0 µm platu) gredzenu, 9–12 µm diametrā, 8–10 acis pa diametru (Poulain et al. 2011). Latvijā visi tās atradumi bijuši vasarā. Attīstība no plazmodija stadijas līdz nobriedušiem augļķermeņiem piemērotos apstākļos norit dienu vai dažas dienas.

Izplatība. Pasaulē reta, reģistrētas tikai 70 atradnes 22 valstīs. Lielākā daļa atradņu atrodas Eiropā (trešdaļā Eiropas valstu), piemēram, Lietuvā, Somijā, Francijā, Vācijā, Nīderlandē. Sastopama arī Ziemeļamerikā. Iekļauta Polijas Sarkanajā sarakstā un Ukrainas Sarkanajā grāmatā (Schnittler et al. 2011; Salamaga et al. 2014; Gøtzsche 2016–2023; Leontyev et al. 2020; GBIF 2023; NMV 2023). Latvijā apstiprinātas divas atradnes. To pirmo reizi konstatēja I. Riževa 2021. gadā Rīgā, Biķernieku mežā (trijās netālās vietās). Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 6 km², un apdzīvotā platība (AOO) ir 8 km².

Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Nav precīzu datu par reģionālās populācijas lielumu un tā pārmaiņām.

Biotopi un ekoloģija. Aug kūdras purvos uz sfagniem, citiem purva augiem un nobirām (Salamaga et al. 2014; Glime 2019; Leontyev et al. 2020). Arī Latvijā novērota purvainās vietās uz sfagniem Sphagnum spp., dzegužliniem Polytrichum spp. un nobirām. Iespējams, sugai vispiemērotākās dzīvotnes ir pārejas joslas starp purvainu mežu un augsto vai pārejas purvu. Tipiskie biotopi: neskarti augstie purvi, purvaini meži, pārejas purvi un slīkšņas.

Izmantošana un tirdzniecība. –

Apdraudējums. Sugas izplatību negatīvi ietekmē piemērotu biotopu – purvainu vietu ar sfagniem – trūkums, purvu un purvainu mežu nosusināšana, biotopu sadrumstalotība. Visiem sugas tipiskajiem biotopiem (augstajiem purviem, pārejas purviem un purvainiem mežiem) aizsardzības stāvoklis ir nelabvēlīgs – nepietiekams (DAP 2020). Novērtēta kā kritiski apdraudēta suga (CR), jo tai ir ļoti mazs atradņu skaits, apdzīvotā platība ir sadrumstalota, kā arī paredzama apdzīvoto biotopu platības un kvalitātes mazināšanās.

Aizsardzība. Suga nav iekļauta ES nozīmes un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos. Tā jāiekļauj Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Viena no divām atradnēm ir ĪADT – dabas liegumā “Stiklu purvi”. Sugas aizsardzībai jāsaglabā tās tipiskie biotopi, ierobežojot to susināšanu, sūnu seguma bojāšanu. Jāturpina sugas izplatības pētījumi.

Autori: Julita Kluša*, Inita Dāniele, Vija Sīmansone.

Summary. Valtocarpus trechisporus is found in Europe and North America, but rare globally, with only 70 records from 22 countries: mostly in Europe, e.g. Lithuania, Germany and the Netherlands. It is listed in the Red List of Poland and the Red Data Book of Ukraine. It is very rare in Latvia with just two known localities. The species was first recorded in 2021 by I. Riževa in Biķernieki Forest, Riga. Another locality is situated in the “Stiklu purvi” Nature Reserve. The EOO is 6 km², and the AOO is 8 km². There are no exact data on the size of the regional population and its changes in Latvia. The species grows in raised bogs on sphagnum, and other mosses and litter. In Latvia, it is found in mires, on Sphagnum spp., Polytrichum spp. and litter, with all records made in summer. The distribution of the species is negatively influenced by the lack of suitable habitats, as well as by the drainage of mires and bog woodlands and habitat fragmentation. To conserve the species, it is necessary to protect its typical habitats – raised bogs, transitional mires, as well as bog woodlands – by limiting drainage and damage to the moss cover. Further studies of the species distribution are needed. The species is not listed as a species of EU importance and is not protected in Latvia. It needs to be included on the list of protected species. The species is assessed as Critically Endangered (CR) due to the very small number of localities, the highly fragmented AOO and the expected decline in the area and quality of its habitats.

Literatūras saraksts

• DAP 2020. Ziņojumi Eiropas Komisijai. Ziņojums Eiropas Komisijai par ES nozīmes biotopu (dzīvotņu) un sugu aizsardzības stāvokli Latvijā. Novērtējums par 2013.–2018. gada periodu. https://www.daba.gov.lv/lv/zinojumi-eiropas-komisijai [skatīts 27.03.2023.].

• GBIF 2023. GBIF Occurrence Download. https://doi.org/10.15468/dl.4n4ch4 [skatīts 15.03.2023.].

• Glime, J.M. 2019. Slime Molds: Ecology and Habitats – Lesser Habitats. Chapt. 3–4. In: Glime, J.M. (ed). Bryophyte Ecology. Volume 2. Bryological Interaction. Ebook sponsored by Michigan Technological University and the International Association of Bryologists. https://digitalcommons.mtu.edu/bryophyte-ecology/ [skatīts 27.03.2023.].

• Gøtzsche, H.F. 2016–2023. World reports of Myxomycetes. http://www.myx.dk/wrom/ [skatīts 27.03.2023.].

• Poulain, M., Meyer, M., Bozonnet, J. 2011. Les Myxomycetes. Federation Mycologique et Botanique Dauphine–Savoie, Sevrier, 1: 481.

• Leontyev, D., Yatsiuk, I., Kochergina, A.V. 2020. Inclusion of myxomycetes in the Red Data Book of Ukraine: feasibility, selection criteria and recommended species. Ukr. Bot. J., 77(3): 189–203.

• NMV 2023. Okerkleurig kalkschaaltje. In: NDFF Verspreidingsatlas Paddenstoelen https://www.verspreidingsatlas.nl/0939070 [skatīts 27.03.2023.].

• Salamaga, A., Grzesiak, B., Kochanowska, M., Kochanowski, J. 2014. Symphytocarpus trechisporus (Myxogastrea) in Poland. Polish Bot. J., 59: 279–283.

• Schnittler, M., Kummer, V., Kuhnt, A., Krieglsteiner, L., Flatau, L., Müller, H., Täglich, U. 2011. Rote Liste und Gesamtartenliste der Schleimpilze (Myxomycetes) Deutschlands. In: Ludwig, G., Matzke-Hajek, G. (Bearb.). Rote Liste der gefährdeten Tiere, Pflanzen und Pilze Deutschlands. Band 6: Pilze (Teil 2) Flechten und Myxomyzeten. Bonn (Bundesamt für Naturschutz). Naturschutz und Biologische Vielfalt, 70(6): 125–234.