Morfoloģija un bioloģija. Līdz 2 m augsts krūms. Stumbri stāvi. Miza zaļganbrūna. Dzeloņi ļoti dažādi – lielākie līki, pie pamata saplacināti, mazākie gandrīz taisni. Pielapes platas. Lapas nepāra plūksnaini saliktas no 5–7 plati ovālām vai eliptiskām lapiņām. Lapiņas virspusē tumšzaļas, ar retiem matiņiem, apakšpusē gaišzaļas, ar blīviem dziedzermatiņiem. Lapiņu mala divkārt zāģzobaina vai zobaina, zobiņi īsi, smaili, smailes daļā dziedzeraini. Ziedi zaru galos pa vienam vai retāk kopā pa 2–4, ziedkāts blīvi klāts ar dziedzermatiņiem. Dziedzeri izdala āboliem līdzīgu aromātu. Kauslapas piecas, ar sānu piedevām, pēc ziedēšanas stāvas vai atstāv, vismaz daļēji saglabājas augļa gatavības stadijā. Vainaglapas piecas, rozā. Auglis iegarens, 1–2 cm garš oranžsarkans riekstiņu kopauglis ar sulīgu augļsedzi. Zied jūnijā, jūlijā (Šmite 1996, 2003).
Izplatība. Suga sastopama no Rietumeiropas un Britu salām līdz Krievijas Eiropas daļai. Ziemeļos samērā plaši sastopama Skandināvijas pussalā, Somijā sugu uzskata par kultivētu. Areāla dienvidos suga sastopama līdz Balkānu reģionam un Vidusjūras salām (Valentine, Chater 1968; Шмите 1988; Kurtto et al. 2004; GBIF 2022). Sugas izplatības areāla robežas ir samērā neskaidras, jo gan daudzviet Eiropā, gan citur pasaulē – ASV, Austrālijā, Dienvidāfrikas Republikā, Argentīnā – suga plaši pāriet savvaļā no dārziem un stādījumiem un tiek uzskatīta par invazīvu (Kurtto 2009; Govaerts 2024). Baltijas valstīs suga ir sastopama reti un nevienmērīgi. Igaunijā tā sasniedz dabiskās izplatības areāla ZA robežu (Шмите 1988; Šmite 1996; Kukk et al. 2020). Latvijā suga sastopama samērā reti, galvenokārt Rietumlatvijā, tomēr atsevišķas atradnes ir arī Daugavas ielejā, Vidzemē un Zemgalē (Šmite 1996; 2003; Evarts-Bunders et al. 2023). Sastopamības apgabals (EOO) ir 39 354 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 164 km2. Precīzu datu par EOO un AOO izmaiņām pēdējos 30 gados nav, taču zināms, ka sugas izplatība intensīvās lauksaimniecības apvidos būtiski mazinājusies, savukārt citviet Latvijā ir saglabājusies gan vēsturiskajās atradnēs, gan arī konstatēta vairākās jaunās atradnēs. Sastopamības apgabalā iespējamas arī jaunas sugas atradnes.
Populācija. Kopējais reģistrēto novērojumu skaits ir aptuveni 70. Agrākos pētījumos par rožu ģinti Latvijā ir norādīts, ka sugas bagātākais izplatības reģions ir Zemgales līdzenums, kur tā ierindojas parasto sugu skaitā (Riekstiņš 1980), tomēr atradņu izpēte 2021.–2023. gadā liecina, ka intensīvās lauksaimniecības reģionos (piemēram, Zemgalē) suga ir daudzviet izzudusi un sastopami tikai atsevišķi krūmi gar ceļiem un grāvjiem. Pēdējo gadu pētījumos suga konstatēta tikai 44 atradnēs ar nelielu kopējo indivīdu skaitu – ap 350 (Evarts-Bunders et al. 2023). Konkrētu vietējās floras pētījumu publikācijās vai dabas aizsardzības plānos teritorijām, kas ir uzskatāmas par sugas kodolteritorijām, suga minēta kā nedaudzās atradnēs augoša. Dati par populācijas lielumu šajās teritorijās nav pieejami (piemēram, agrākajā Talsu un Ventspils rajonā (Rēriha 2002), Abavas senlejā (Bodnieks 2016)).
Dzīvotnes un ekoloģija. Suga aug pārsvarā gar ceļiem, kā arī dažādos zālājos, arī sausos zālājos kaļķainās augsnēs. Mežā sugas atradnēm drīzāk ir gadījuma raksturs vai arī tie ir aizaugoši zālāji. Tā ir krūmāju un platlapju mežu saskarjoslu sabiedrību suga nemorālajā zonā Eiropā (klase Crataego-Prunetea) (Mucina et al. 2016).
Izmantošana un tirdzniecība. Suga netiek plaši izmantota un mērķtiecīgi vākta, taču kā visām savvaļas rozēm, t. s. “mežrozītēm”, dažkārt arī šīs sugas kopaugļi tiek vākti ārstniecības preparātu izgatavošanai un pārtikai.
Apdraudējums. Sugu apdraud dabisko zālāju aizaugšana neapsaimniekošanas dēļ, kā arī to pārveidošana citos zemes lietojuma veidos. Ļoti būtisks risks mūsdienās ir ceļmalu pļaušana, kā arī intensīva zālāju apsaimniekošana un vienlaidu pļaušana, nesaglabājot atsevišķus rožu u. c. vietējo sugu krūmu pudurus.
Aizsardzība. Aptuveni 60% atradņu ir ārpus ĪADT, galvenokārt gar ceļiem. Sugas atradnes konstatētas dažās ĪADT Rietumlatvijā: dabas parkos “Talsu pauguraine” un “Abavas senleja”, dabas liegumā “Ovīši”, kā arī citviet Latvijā: Gaujas Nacionālajā parkā, dabas parkā “Daugavas ieleja” u. c.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāinventarizē agrāk reģistrētās un potenciālās atradnes, lai precizētu sugas populācijas lielumu valstī. Jāsaglabā sugai piemērotas dzīvotnes, sekmējot dabisko zālāju saglabāšanu un ceļmalu apsaimniekošanu, ņemot vērā apdraudēto sugu aizsardzības aspektus. Aizsargājamo zālāju biotopu apsaimniekošanas atbalsta pasākumos jāiekļauj prasība saglabāt rožu krūmus un veicināt jaunu grupu veidošanos, kā arī, apsaimniekojot ceļmalas, mežmalas u. c. saskarjoslas, saglabāt rožu krūmu grupas. Jāizstrādā sugas aizsardzības plāns.
Autors: Pēteris Evarts-Bunders.
Summary. Sweet-briar – Rosa rubiginosa. In Latvia, this species is rare, with an uneven distribution; mainly found in western Latvia and some localities in the River Daugava Valley, Vidzeme and Zemgale. The AOO is 164 km2, and the EOO – 39,354 km2; currently known from 44 localities. The population size in Latvia is around 350 individuals. The distribution of the species in the regions of intensive agriculture has significantly decreased, while elsewhere in Latvia it has been repeatedly recorded both in the earlier known sites and found in new localities. There is still a potential to find new localities in western Latvia. Due to specific management requirements in suitable habitats – extensive grazing and mowing, preserving individual shrubs and groups or shrubs, the species has survived mainly in linear habitats along roads, forest edges, etc. Very few individuals have survived in suitable grassland habitats. At least 60% of localities occur outside protected areas. The species occurs in the Gauja National Park, the “Talsu pauguraine”, “Daugavas ieleja” and “Abavas senleja” Nature Parks and the “Ovīši” Nature Reserve. The main threats are changes in agricultural practice, grassland abandonment, intensive agriculture and afforestation of semi-natural grasslands (especially dry calcareous grasslands). A survey of the known and potential localities is needed to specify the distribution, population size and its dynamics. The conservation of suitable habitats must be ensured by an appropriate protection regime and management that includes the preservation of individual shrubs and groups of rose shrubs in managed semi-natural grasslands, on roadsides and other ecotones.
Literatūras saraksts
