Morfoloģija un bioloģija. Smilšu krupis sasniedz 7–8 cm garumu. Ķermeņa virspuse zaļgana, brūnganzaļa vai pelēkzaļa ar tumšākiem zaļiem, parasti saplūdušiem plankumiem. Gareniski pa muguru stiepjas šaura dzeltenīga svītra. Āda raupja, kārpaina, lielāko kārpiņu virspuse brūna vai zaļa. Ķermeņa virspusē aiz acīm atrodas divi lielāki paralēli novietoti dziedzeri – parotīdi. Vēderpuse gaiša, ar pelēcīgiem plankumiem. Acs zīlīte horizontāla, acs varavīksnene gaiši zaļa. Sauszemes dzīvnieki, ūdenstilpēs uzturas tikai vairošanās periodā aprīļa beigās – maijā. Ikrus nērš garās virtenēs, to skaits ir 1500–7500. Kurkuļi uzturas seklumā, attīstību pabeidz jūlijā, jaunie indivīdi pēc metamorfozes ir nelieli (~ 1 cm). Vairoties sāk trīs gadu vecumā. Maksimālais dzīves ilgums dabā parasti ir septiņi gadi, bet atsevišķos gadījumos var sasniegt 17 gadu vecumu (Sinsch, Seidel 1995; Arnold, Ovenden 2002). Biežāk skrien nekā lec. Pārtiek no nelieliem sauszemes bezmugurkaulniekiem. Ziemo uz sauszemes.
Izplatība. Sugas areāls ietver Atlantijas okeāna klimata ietekmes zonu Eiropā no Pireneju pussalas un Britu salām (Īrijas) līdz Igaunijas R daļai. Pasugas netiek izdalītas. Latvija atrodas uz sugas areāla A robežas, kuru nosaka temperatūra ziemā (Berzins 1995). Sugas areāls Latvijā ir stipri sadrumstalots – kādreizējo divu lielāku populāciju grupu vietā pašreiz ir 5–6 izolētas nelielas atradņu grupas, katrā atradņu grupā ir 10–25% no sugas reģionālās populācijas. Sugas apdzīvotā platība (AOO) ir 144 km2, un sastopamības apgabals (EOO) – 37 283 km2. Pašreizējā apdzīvotā platība, iespējams, ir vēl mazāka, jo aprēķinā iekļautas arī valsts centrālās un R daļas (Rietumzemgales, Pierīgas un daļēji Kurzemes) apakšpopulācijas, kur suga nav konstatēta pēdējo 15 gadu laikā. Sugas vēsturiskā izplatība, iekļaujot visus reģistrētos novērojumus, sākot ar 1929. gadu, apdzīvotās platības (AOO) izteiksmē ir 296 km2, bet sastopamības apgabals (EOO) – 45 124 km2. Kādreiz suga bija regulāri sastopama Rīgas pilsētas pašreizējās administratīvajās robežās (Čeirāns, Pupiņš 2019). Gadsimta laikā sugas apdzīvotā platība samazinājusies vismaz par 51%, sastopamības apgabals – par 17% un Rīgas pilsētas attīstības rezultātā izveidojies areāla pārrāvums.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Gan globālā, gan Eiropas mērogā populācija sarūk (Ogrodowczyk et al. 2024). Tās stāvoklis ir slikts lielākajā areāla daļā – gan Latvijas kaimiņvalstīs, gan tās ekoloģiskajā optimumā Pireneju pussalā. Atbilstoši ziņojumiem Biotopu direktīvas 17. panta ietvaros par 2013.–2018. gadu, Igaunijā reģionālas populācijas stāvoklis ir slikts, Lietuvā – nav zināms, un visās ES dalībvalstīs, kur tā sastopama, – slikts vai vājš, izņemot Poliju, kur tās stāvoklis ir labs (EEA 2022). Latvijā raksturīgas nelielas, parasti ne vairāk kā 50–100 pieaugušu indivīdu apakšpopulācijas (Čeirāns, Pupiņš 2019). Pēdējo 10–20 gadu laikā indivīdu skaits samazinās vai suga izzudusi 38–50% no 2016.–2018. gada monitoringa laikā apsekotajām atradnēm (Čeirāns u. c. 2018). Reģionālās populācijas lielums varētu būt 1300–2400 pieaugušu indivīdu.
Biotopi un ekoloģija. Apdzīvo atklātus, dabiskus vai antropogēnas izcelsmes biotopus – piejūras kāpas, atklātus virsājus, izstrādātus smilšu un grants karjerus un lauksaimniecības zemes. Raksturīga biotopu īpatnība ir vieglas, smilšainas augsnes, kur smilšu krupis var ierakties. Vairojas ļoti seklās (līdz 10–30 cm dziļās), atklātās, bieži – periodiski izžūstošās ūdenstilpēs un lielākās lāmās. Šādās ūdenstilpēs sekmīga vairošanās var norisināties reizi vairākos gados un populācijām raksturīgas ievērojamas skaita svārstības.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Pašreizējās un kādreizējās sugas apakšpopulācijas Latvijā atrodas vietās ar augstu antropogēno slodzi – piejūras zona, agroainavas. Turklāt smilšu krupim Latvijas apstākļos piemīt pioniersugām raksturīgās iezīmes (īslaicīgi pastāvošu vairošanās vietu izmantošana, ātra jaunizveidotu dzīvotņu apguve), tādēļ suga ir ļoti jutīga pret izplatīšanās barjeru izveidi, piemēram, attīstītu un intensīvi izmantotu ceļu tīklu (Čeirāns, Pupiņš 2019). Antropogēno faktoru ietekmes mazināšanās nav paredzama, un sagaidāma turpmāka reģionālās populācijas samazināšanās. Daudzu apakšpopulāciju ilgtspēju apdraud dzīvotņu aizaugšana ar krūmiem un niedrēm. Smilšu krupis ziemo samērā sekli augsnē un tās virspusē, tādēļ to apdraud arī ekstremāli zemas ziemas temperatūras, kas nosaka sugas kopējā areāla robežu (Nekrasova et al. 2023). Novērtēta kā stipri apdraudēta suga (EN), jo tās apdzīvotā platība, areāls un reģionālā populācija ir stipri sadrumstalota, novērojama gan platības, gan reģionālās populācijas lieluma samazināšanās.
Aizsardzība. Sugas aizsardzības juridiskais statuss Latvijā ir jāsaglabā. Tās aizsardzībai jāveido ĪADT. Pašlaik ĪADT varētu būt sastopami ap 20–30% reģionālās populācijas, no kurām lielākā apakšpopulācija (200–300) pieaugušu indivīdu) ir aizsargājamo ainavu apvidū “Ādaži”, kur tā skaits sarūk un pēdējos gados vairošanās nav konstatēta. Dažus desmi-tus indivīdu lielas apakšpopulācijas sasto-pamas arī Slīteres Nacionālajā parkā un dabas parkā “Dvietes paliene”, kā arī vairākos dabas liegumos (Čeirāns u. c. 2018). Sugas aizsardzībai ir izveidoti dabas liegumi “Karateri”, “Garākalna smilšu krupja atradne”, “Puzes smilšu krupja atradne”, taču no tiem pēdējos gados suga konstatēta tikai dabas liegumā “Karateri”, kur 2019. gadā veikti dzīvotņu atjaunošanas darbi (LVAFA projekts Nr. 1-08/263). Sugas aizsardzības plāns izstrādāts pirms 17 gadiem (Bērziņš 2008), tāpēc tas ir jāatjauno. Jāizstrādā sugas aizsardzības pasākumi Slīteres Nacionālajam parkam un vairākiem dabas liegumiem – “Ances purvi un meži”, “Ziemupe”, “Ovīši”, “Pāvilostas pelēkā kāpa” un “Randu pļavas”. Smilšu krupja aizsardzības pasākumi galvenokārt ietver dzīvotņu atjaunošanu un uzturēšanu – vairošanās vietu izveidi un atklātas dzīvotnes uzturēšanu, nepieļaujot aizaugšanu ar krūmiem un niedrēm.
Autors: Andris Čeirāns.
Summary. Natterjack toad – Epidalea calamita. The range of the species covers roughly the Atlantic climate zone of Europe from the Iberian Peninsula and the British Isles (Ireland) to the Baltic region (east of Estonia). Latvia lies at the eastern limit of the species’ range. In Latvia, the species range is highly fragmented, with 5–6 subpopulations remaining from the former two larger subpopulation groups. Each subpopulation is small (usually no more than 50–100 adult individuals) and contains 10–25% of the regional population. The AOO is 144 km2, and the EOO – 37,283 km2. The actual AOO may be even smaller, as it includes sites where the species has not been recorded in the last 15 years. In the past, the species was common within the current administrative boundaries of Riga City. Over the past century, the AOO of the species has declined by at least 51% and the EOO by 17%, with an irreversible distribution break due to the development of Riga. The total size of the regional population is estimated at 1,300–2,400 adult individuals. It occupies open habitats of natural or anthropogenic origin, such as coastal dunes, open heathland, abandoned sand quarries and agricultural land. Light sandy soils in which the natterjack toad can burrow are characteristic of these habitats. The species is very sensitive to dispersal barriers such as road networks with heavy traffic. The long-term persistence of subpopulations is threatened by habitat overgrowth with shrubs and reeds. The impact of anthropogenic factors is unlikely to diminish and further declines in the regional population are expected. The species is assessed as Endangered (EN) because its EOO, range and consequently its regional population are highly fragmented, with a declining trend in both area and regional population size. It is both a species of EU importance and a protected species in Latvia, for the conservation of which micro-reserves can be established. The legal status of the species must be maintained. The necessary research and conservation measures are listed in the species’ conservation plan, which was adopted almost 15 years ago and now needs to be updated. Conservation measures also need to be developed for several protected nature areas. The conservation measures include habitat restoration and maintenance – creating breeding sites and keeping habitats open and free of shrubs and reeds.
Literatūras saraksts
