Morfoloģija un bioloģija. Sūnupurvu dižspāres pasugai A. s. elisabethae ir zināmas divas krāsu formas, kas atšķiras galvenokārt ar dzeltenā krāsojuma formu uz krūtīm. Vēsākā klimatā dzīvojošajiem indivīdiem ir tumšāks krāsojums, siltākā – gaišāks. Tomēr nereti abas krāsu formas ir sastopamas kopā. Pieaugušā kukaiņa ķermeņa garums ir 65–80 mm. Kopā ar Sibīrijas dižspāri A. crenata, purvaiņu dižspāri A. juncea un Baltijas dižspāri A. serrata veido līdzīgu sugu grupu. T veida zīmējums uz pieres ar resnu “kātiņu”. Spārnu priekšējā mala (C dzīsla) brūna atšķirībā no dzeltenās dzīslas, kas ir raksturīga purvaiņu un Baltijas dižspārei. Tēviņiem ir gara plecu svītra. Mātītēm plecu svītra īsa. Tēviņa vēdera augšpuses zīmējums zils ar dzeltenu sīkāku rakstu, mātītēm – dzeltens vai zaļgans. Atšķirībā no A. juncea aiz acīm nav maza, dzeltena punkta. Šīs ģints sugu mātīšu noteikšanai ir svarīga cerku un olu dējekļa forma. Kāpura garums pirms pieaugušā kukaiņa izlidošanas ir 37–43 mm, ķermenis garens, noapaļots, galva ar izteikti lielām acīm, vēdera gals smails; ķermeņa krāsa ir gaišbrūna ar vāji izteiktu tumšāku rakstu uz muguras. Attīstās ar nepilnīgu pārvēršanos – nav kūniņas stadijas. Pirms pārošanās brīdi lido tandēmā – tēviņš ar vēdera galā esošajām cerkām tur mātīti aiz priekškrūtīm. Olas dēj uz ūdens virsmas vai tuvu tai esošo ūdensaugu lapās, kāto sun atmirušās daļās, un tās attīstās 2–4 nedēļas. Kāpura stadija ilgst līdz nākamajai vasarai. Gadā ir viena paaudze, un dzīves ilgums nepārsniedz gadu. Pieaugušās spāres Latvijā sastopamas no jūnija sākuma līdz septembra beigām (Kalniņš 2017). Tās un kāpuri barojas galvenokārt ar citiem bezmugurkaulniekiem.
Izplatība. Sugas nominālā pasuga sastopama Ziemeļamerikā, bet pasuga A. s. elisabethae – Eirāzijā, kur tā ir izplatīta no Atlantijas okeāna A piekrastes līdz Klusā okeāna R piekrastei galvenokārt kontinenta Z daļā. Eiropā suga pārsvarā izplatīta Z daļā, centrālajā daļā tās izplatība vairāk saistīta ar augstieņu rajoniem (GBIF 2022; iNaturalist 2022). Latvijā sugas izplatība (54 apakšpopulācijas) aptver visu teritoriju, tomēr nevienmērīgi, jo arī tās apdzīvoto biotopu – purvu – izvietojums ir nevienmērīgs. Zināmo sugas izplatību var skaidrot arī ar pētījumu trūkumu purvos un atšķirīgu pētījumu intensitāti dažādos reģionos. Daļēji sugas izplatību var saistīt ar klimatiskajiem apstākļiem, jo vairums sugu atradņu konstatētas divos klimatiskajos rajonos, kam ir raksturīgs lielāks mitruma daudzums un kontinentālāks klimats (Kalniņš 2011). Sugas izplatība saistīta ar purvu ūdenstilpju izplatību, taču informācijas par mazo (<1 ha) purvu ūdenstilpju izplatību trūkst (Kalniņš 2017). Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 60 034 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 172 km2. Ņemot vērā piemēroto biotopu relatīvi plašo izplatību, domājams, faktiskie EOO un AOO ir lielāki.
Populācija. Eiropā sugas populācija sarūk. Galvenie cēloņi – dzīvotņu zudums, eitrofikācija, temperatūras paaugstināšanās un samazināts nokrišņu daudzums vasarā, kas palielina dzīvotņu izžūšanas riskus. Latvijā reģionālo populāciju negatīvi ietekmē atklāto purvu platību ar akačiem un lāmām mazināšanās, kā arī (dažviet) purvu lāmu izžūšana vasarā. Latvijas reģionālās populācijas tendence pašlaik ir neskaidra. Lai gan pēdējos gados atrasts samērā daudz jaunu atradņu, tomēr, visticamāk, tas ir saistīts ar mērķtiecīgu sugas meklēšanu piemērotos biotopos. Suga Latvijā nav atrasta izstrādātu augsto purvu ūdenstilpēs, kurās ir sastopami sugai potenciāli piemēroti biotopi un ir iespējama vai notiek dabiskā atjaunošanās. Katrā atradnē un novērojumā konstatēti 1–10 indivīdi. Lai pastāvētu apakšpopulācija, tajā jābūt vismaz vairākiem desmitiem indivīdu. Tā kā līdz šim nav novērots liels indivīdu skaits (>100) vienā atradnē, skaita vērtējums pamatojas uz pieņēmumu, ka apakšpopulācijā ir >100 indivīdu. Līdz ar to Latvijas reģionālās populācijas lielums tiek vērtēts kā <10 000 indivīdu.
Biotopi un ekoloģija. Latvijā suga apdzīvo dabiskos (primāros) biotopus – relatīvi lielus augstos purvus ar akačiem un ezerus ar pārejas purvu veģetāciju (slīkšņām) to krastos. Suga priekšroku dod galvenokārt lieliem augsto purvu masīviem ar akačiem un lāmām. Līdz šim nav atrasta sekundārajos biotopos – kūdras karjeru ūdenstilpēs –, ko apdzīvo citur areālā. Kāpuri atrasti tikai ūdenstilpēs, kurās ir ūdenī augošie (iegrimušie vai peldošie) sfagni, – garsmailes sfagns Sphagnum cuspidatum. Latvijā atrasti eksuviji un novērota olu dēšana ūdenstilpēs, kas ir lielākas nekā 25 m2 (Kalniņš 2017). Līdzīgi tas ir arī citur areālā, piemēram, Čehijā, kur suga apdzīvo gan mazus (vidēji 50 m2) kūdras dīķus (akačus), gan lielākus (vidēji 1000 m2) ezerus uz kūdras augsnēm, bet visbiežāk ūdenstilpes, kuru virsmas laukums ir vidēji 300 m2 (Holuša 2000). Savukārt Vācijā novērota olu dēšana un atrasti eksuviji mazās staltbriežu Cervus elaphus un mežacūku Sus scrofa izkārpītās bedrēs (Bönsel 1999). Pieaugušās spāres uzturas galvenokārt ūdenstilpju tuvumā – gan virs atklāta ūdens, gan piekrastes augāja, gan krasta sauszemes daļas. Kāpuri uzturas ūdenī augošajos sfagnos. Pēc barošanās stratēģijas tās ir lidotājas – medījot (arī sargājot teritoriju) pārsvarā lido; kāpuri nevis aktīvi meklē upuri, bet gaida to. Pieaugušās spāres ir aktīvas siltā, sausā, saulainā laikā, savukārt vēsās un mitrās dienās to aktivitāte mazinās, bet lietus laikā tās nav aktīvas.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Ekosistēmu pārmaiņas (meliorācija) kopā ar klimata pārmaiņām (sausumu vasarās) veicina atklāto purvu platību ar akačiem un lāmām mazināšanos. Pašlaik šie apstākļi ietekmē nelielu Eiropas reģionālās populācijas daļu (atsevišķas atradnes) un izraisa vai ar augstu ticamību var izraisīt samazinājumu. Suga novērtēta kā gandrīz apdraudēta (NT), jo tai ir neliela apdzīvotā platība.
Aizsardzība. Suga nav iekļauta starptautiskajos un nacionālajos normatīvajos aktos, kas to aizsargātu. Sugu jāiekļauj īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, paredzot iespēju tās aizsardzībai veidot mikroliegumus. Aptuveni 25 no 54 sugas apakšpopulācijām atrodas ĪADT, piemēram, Teiču dabas rezervātā, dabas liegumā “Ziemeļu purvi”, Ķemeru Nacionālajā parkā u. c. Apakšpopulācijas ārpus ĪADT netiek aizsargātas. Lai mazinātu apdraudējumu, kā viens no pasākumiem ir jāplāno dabiskā hidroloģiskā režīma atjaunošana meliorācijas ietekmētajās purvu teritorijās. Jāveic pētījumi par sugas izplatību un sastopamību, kā arī biotopiem un ekoloģiju Latvijā.
Autori: Mārtiņš Kalniņš*, Zane Pīpkalēja.
Summary. Subarctic darner – Aeshna subarctica elisabethae. Found in North America, Europe and Asia. The nominate subspecies occurs in North America, while in Europe and Asia a subspecies A. s. elisabethae is found. In Eurasia, it is distributed from the eastern Atlantic coast to the western Pacific coast (GBIF 2022). The distribution of the species (54 subpopulations) covers almost the entire territory of Latvia, albeit unevenly (Kalniņš 2017). The EOO is 60,034 km2, and the AOO – 172 km2. The potential EOO and AOO are likely higher due to the relatively wide distribution of habitats occupied by the species. The Latvian regional population is negatively affected by the decrease in the area of open mires with hollows and bog pools; in some places – by drying up of bog pools in summer. The trend of the Latvian regional population is unclear. To date, no large numbers of individuals have been observed in Latvia at a single locality, so the current estimate is based on the assumption that the subpopulation contains >100 individuals; the current size of the Latvian regional population is estimated to be <10,000 individuals. In Latvia, the species inhabits natural (primary) habitats – relatively large raised bogs with hollows and bog pools, and lakes with transitional bog vegetation on shores. Larvae have been found only in water bodies with aquatic (submerged or floating) Sphagnum cuspidatum (Kalniņš 2017). Adult dragonflies are mainly found near water – over open water, coastal vegetation and the terrestrial part of the shore. Ecosystem changes (drainage) combined with climate change (summer droughts) are contributing to a decline in the area of open mires with hollows and bog pools. It is assessed as Near Threatened (NT) primarily due to its small AOO. The species is not listed as a species of EU importance and is not protected in Latvia. Given the habitat specificity, the rarity of the species, and the correspondingly small regional population, it is proposed that it be included on the list of protected species and assigned to a category of micro-reserve species. About 25 of the 54 subpopulations of the species occur in protected nature areas. Subpopulations outside protected areas are not protected. Rewetting of wetlands affected by drainage should be planned as one of the measures to reduce the threat. Studies on its distribution and abundance, as well as on its habitats and ecology are needed to improve its conservation.
Literatūras saraksts
