Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs vai divgadīgs 30–60 cm augsts lakstaugs. Stublāji vairāki, stāvi vai pacili, veltniski, augšdaļā kaili, lejasdaļā ar gariem, gaišiem izklaidus matiņiem. Lapas pretējas, lancetiskas, 3–5 cm garas un 5–8 mm platas, mala skrimšļaini sīkzobaina, apakšējās lapas līdz ziedēšanas sākumam nokalst. Vidējo un augšējo lapu žāklēs īsi, neziedoši dzinumi. Ziedi divdzimumu, sīki, skrajos pušķveida dihāzijos, kas veido vienpusēju, noliektu saliktu ziedkopu, – piramīdu. Apakšējie dihāziji ar diviem trim ziediem, augšējie – ar vienu. Apakšējās seglapas zālainas, augšējās – plēvjainas, vidū ar brūnu joslu, mala ar skropstiņām. Ziedkāts ir matains. Kauslapas piecas, saaugušas cilindriskā stobriņā, matainas, ar desmit galvenajām dzīslām. Vainaglapas baltas vai zaļgandzeltenas, dziļi šķeltas divos lineāros segmentos. Putekšņlapas desmit, nav garākas kā vainags. Auglis – iegarena pogaļa, atveras ar sešiem atstāvošiem zobiņiem. Zied no jūnija līdz augustam (Gavrilova 1999; Kabucis 2003).
Izplatība. Suga izplatīta Centrāl- un Austrumeiropā mēreni siltajā un mērenajā joslā, kā arī Rietumsibīrijā un Kazahstānā, kur sugai ir dabiskās izplatības A robeža. Eiropas D un R daļā suga nav sastopama (Walters 1993; Gavrilova 1999; GBIF 2022; Govaerts 2024). Baltijas valstīs suga sastopama nevienmērīgi: ļoti reti Igaunijā, kur pēdējos gados zināma tikai viena atradne (Kukk et al. 2020); Lietuvā reti, galvenokārt lielo upju ielejās (Jankevičienė et al. 1993); Latvijā sastopama reti, gandrīz tikai Daugavas un Gaujas ielejā. Valsti šķērso sugas izplatības R robeža (Gavrilova 1999; Kabucis 2003). Sastopamības apgabals (EOO) ir 35 186 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 164 km2. Lai arī nav precīzu datu par sugas izplatības pārmaiņām pēdējos 30 gados, atradņu dati un herbārija materiāli liek secināt, ka atradņu skaits valstī mazinās. Lai arī suga joprojām ir sastopama Daugavas augštecē, atradņu skaits ievērojami samazinājies Daugavas vidustecē un lejtecē, kā arī Pierīgā.
Populācija. Nav veikti precīzi pētījumi par sugas populācijas lielumu un izplatības dinamiku. Kopējais reģistrēto novērojumu skaits Latvijā ir aptuveni 40, tomēr atradnes koncentrētas samērā šaurās joslās gar Daugavu un Gauju. Par sugas agrāko samērā plašo izplatību var spriest gan pēc relatīvi plašā herbārija (RIG, LATV, DAU), gan publikācijām par sugas izplatību un atsevišķu teritoriju floras pētījumiem (piemēram, Фатаре 1986; Limbēna, Čakare 2007; Evarts-Bunders u. c. 2015). Dabas aizsardzības plānos ĪADT, kas ir uzskatāmas par sugas kodolteritorijām, – Gaujas Nacionālajam parkam un dabas parkam “Daugavas loki” –, suga ir pieminēta, bet populācijas lieluma analīze nav veikta (Østergard, Strautnieks 2004; Evarts-Bunders Jurševska 2010). Parasti suga neveido lielas audzes, nedominē fitocenozēs un sastopama kā atsevišķi ceri. Lai arī pēdējos 30 gados EOO Latvijā nav būtiski mazinājies, sugas atradņu skaits ir būtiski mazinājies Daugavas vidustecē un lejtecē. Ievērojama daļa atradņu agrāk tika konstatēta uz dzelzceļiem vai to tiešā tuvumā. Mainoties dzelzceļa apsaimniekošanas režīmam un sākot herbicīdu izmantošanu, tagad šeit spēj izdzīvot tikai viengadīgi efemeri, tādēļ sugas atradņu skaits šādās un līdzīgās vietās ir ievērojami sarucis.
Dzīvotnes un ekoloģija. Suga sastopama galvenokārt sausos zālājos un klajās iekšzemes kāpās, kā arī skrajos sausos priežu mežos (Gavrilova 1999). Tā sastopama arī dažādos ekotonos – ceļmalās, mežmalās, bieži aug arī sausās atmatās, kā arī dzelzceļu uzbērumos u. c. antropogēnas izcelsmes dzīvotnēs. Sugai nepieciešami nelieli augsnes virskārtas traucējumi (Midolo et al. 2023). Tā aug dzīvotnēs ar skraju augāju (Axmanová 2022).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugas atradnes negatīvi ietekmē raksturīgo dzīvotņu aizaugšana dabiskās sukcesijas un eitrofikācijas rezultātā, kā arī intensīva mežsaimnieciskā darbība. Daugavpilī suga bieži sastopama antropogēni ietekmētās vietās, kur sugu iespaido dzīvotņu pārmaiņas saistībā ar pilsētvidi, – rekreācijas aktivitātes, zemes lietošanas veidu maiņa. Dzelzceļu tuvumā sugu apdraud herbicīdu izmantošana.
Aizsardzība. Aptuveni 70% atradņu konstatētas ĪADT: Gaujas Nacionālajā parkā, dabas parkos “Daugavas loki”, “Daugavas ieleja”, aizsargājamo ainavu apvidū “Ziemeļgauja” u. c.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Populācijas lielums un izplatības tendences Latvijā nav sīki pētītas. Lai arī sugai nav drīzas iznīkšanas risku, zināmās atradnes ir mazas un koncentrētas nelielās, savstarpēji izolētās teritorijās. Jāpārbauda atradnes, jāprecizē sugas populācijas lielums un izplatības dinamika, kā arī apdraudošie faktori katrā atradnē. Sugas saglabāšanai nepieciešamie pasākumi jāiekļauj attiecīgo ĪADT dabas aizsardzības plānos. Ieteicams iekļaut šo sugu īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Autors: Pēteris Evarts-Bunders.
Summary. Tatarian catchfly – Silene tatarica. Rare in Latvia, it is almost only found in the River Daugava and the River Gauja Valleys. The AOO is 164 km2, and the EOO – 35,186 km2. Although there is no precise data on changes in the AOO and the EOO over the last 30 years, data from field surveys and herbarium materials suggest that the number of localities is decreasing. S. tatarica grows in dry grasslands, open inland dunes, sparse dry pine forests, roadsides, forest edges, dry fallows, railway embankments and other habitats of anthropogenic origin. A significant percentage of localities were found along railways, though with the change in the management regime, the number of species’ localities in such and similar places has significantly decreased. S. tatarica requires minor topsoil disturbances and sparse vegetation. The total number of species records in Latvia is ca. 40; the species occurs in relatively narrow strips along the River Daugava and the River Gauja. The frequency of the species has significantly decreased in the middle and lower reaches of the River Daugava. The main threat is intensive human activity in the urban environment. Approximately 70% of the localities are in protected areas, e.g., the Gauja National Park, the “Daugavas loki” and “Daugavas ieleja” Nature Parks and the “Ziemeļgauja” Protected Landscape Area. Although the species is not at risk of imminent extinction, the known subpopulations are small and concentrated in small, isolated areas. It is necessary to examine the known and potential localities, determine the population size, distribution dynamics, and threats at each site. When developing site management plans for protected areas, it is important to determine relevant management measures for S. tatarica. It is recommended to include the species on the list of protected species in Latvia.
Literatūras saraksts
