Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs ložņājošs, līdz 1,5 m garš lakstaugs. Stublājs (pazemes stumbrs) balts, atrodas augsnē 5–15 cm dziļumā. Zari zilganpelēki, zilganzaļi, apakšpuse ar apsarmi, sakārtoti vienāda garuma 10–20 cm augstos, stāvos pušķos, raksturīgs šaurs zaru leņķis 18–30°. Zari 1–2,5 mm plati, neizteikti dorsoventrāli izliekti vai četrstūraini. Dorsālās un ventrālās lapas lancetiskas, līdzīga garuma (2–4 mm). Laterālās lapas tikpat garas un platas kā dorsālās, gals nosmailots, cieši piekļauts. Ventrālā lapa sasniedz nākamās ventrālās lapas pamatni. Lapu pamats pārsniedz pusi zara platuma. Strobili pārsvarā uz centrālā dzinuma, reti uz dažiem stāviem sānzariem, 1,5–2,5 cm gari, ar kātu 5–10 cm, 2–3 reizes dihotomi zaroti, sakārtoti pa trim četriem, reizēm pa pieciem. Sporofili noapaļoti, trīsstūrveida, gals strauji nosmailots, garš, mala vesela vai sīki robota. Sporas nogatavojas augustā, septembrī (Eglīte, Šulcs 2000; Kukkonen 2000; Tupčiauskaitė, Žemgulytė 2012). Sugas vairošanās notiek ļoti lēni, mikotrofs gametofīta stadijā, sporu dīgšana un gametofīta augšana ilgst 5–10 gadus (Schnittler et al. 2019), bet jauna sporofīta veidošanās var ilgt vēl 6–15 gadus (Oinonen 1967). Sugai vāja konkurences spēja, sporu dīgšanai nepieciešama atsegta augsne, un gametofīts ir mikotrofs.
Izplatība. Suga izplatīta cirkumboreāli, pārsvarā mērenajā un subarktiskajā joslā no Rietumeiropas līdz Rietumsibīrijai, kā arī Ziemeļamerikas A daļā. Eiropā aug galvenokārt kalnu masīvos (Kukkonen 2000; GBIF 2022). Suga ir izzudusi Lielbritānijā, Šveicē, Luksemburgā. Plakanstaipekņu sugu pazīmes ģints ietvaros pārklājas, izplatības kartēs viena suga var nozīmēt vairākas sugas, kas apgrūtina patiesās izplatības noteikšanu (Kaplan et al. 2019). Igaunijā un Latvijā suga sastopama samērā reti un nevienmērīgi, Lietuvas DA daļā samērā bieži, visur izplatība saistīta ar priežu sausieņu mežiem (Eglīte et al. 1993; Rimgaile-Voicik 2017; eElurikkus 2022). Baltijas valstīs suga var tikt jaukta ar Zeilera plakanstaipekni Diphasiastrum × zeilleri (Rimgaile-Voicik 2017). Latvijā ievāktā herbārija apstrāde (DAU, LATV) ļauj pieņemt, ka suga valstī ir sastopama retāk, nekā iepriekš uzskatīts; atradņu skaits sugas precizēšanas rezultātā mazināsies, bet Zeilera plakanstaipekņa atradņu skaits pieaugs. Trejvārpu plakanstaipeknis aug vietām Vidzemē, Zemgalē un Ziemeļkurzemē, Piejūras zemienē Rīgas apkārtnē un piekrastē līdz Kolkai, kā arī Latgalē. Sastopamības apgabals (EOO) ir 38 381 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 140 km2.
Populācija. Populācijas lieluma un skaita dinamika nav skaidra, pašlaik reģistrēto novērojumu skaits ir vērtējams 62–114, bet tas var mazināties, precizējot sugu atradnēs. Daļā atradņu sugas indivīdu skaits ir neliels, audzēs ir tikai dažas stīgas ar atsevišķiem ražojošiem dzinumiem, bet citviet augi veido plašas audzes, kas var būt gan atsevišķi indivīdi, gan plašas klonālas grupas. Plašākās atradnes atzīmētas Pierīgā, citviet indivīdu grupas ir nelielas.
Dzīvotnes un ekoloģija. Valgu, skābu, barības vielām nabadzīgu augteņu suga, aug klajās līdz daļēji noēnotās vietās (Tichý et al. 2023). Sugas dzīvotnē nepieciešami nelieli augsnes virskārtas traucējumi (Midolo et al. 2023). Tā ir virsāju, krūmāju un mežu suga (Axmanová 2022). Latvijā aug dažādos priežu sausieņu mežos, tostarp īpaši aizsargājamos biotopos – vecos vai dabiskos boreālos mežos, mežainās piejūras kāpās, ķērpjiem bagātos priežu mežos, skujkoku mežos uz osveida reljefa formām. Sugai piemērotas dzīvotnes valstī ir plaši sastopamas, taču to kvalitāte nav pietiekama, jo nav atbilstošas intensitātes dabisko zemsedzes traucējumu. Dabisko meža biotopu indikatorsuga (Auniņš 2013).
Izmantošana un tirdzniecība. Sugu izmanto ārstniecībā. Iespējams, to noplūc, jo tas ir ziemzaļš, dekoratīvs augs; sporofītus var sajaukt ar citiem staipekņiem un vākt sporas likopodija pulvera iegūšanai. Jāvāc pētījumiem, lai noteiktu un dokumentētu sugu.
Apdraudējums. Sugu apdraud mērenu dabisko traucējumu (ierobežotas degšanas, atklātas augsnes atsegšanās) trūkums, kas kavē sporu dīgšanu. Sugu var apdraudēt pārāk intensīvs traucējums (intensīva atkārtota tehnikas pārvietošana, mehāniska izraušana, spēcīga degšana), taču stublājs atrodas augsnē un suga var izdzīvot. Vidējas intensitātes traucējums var radīt jaunas dzīvotnes. Sugai var būt nozīmīgas arī sekundāras, cilvēka darbības rezultātā pārveidotas dzīvotnes (Muller et al. 2003). Apdraud barības vielu uzkrāšanās un aizaugšana skujkoku mežu dabiskās sukcesijas rezultātā, eitrofikācijas veicināts pārlieks noēnojums. Var apdraudēt meža zemju pārveidošana apbūves platībās, lauksaimniecības zemēs.
Aizsardzība. Aptuveni 7% atradņu ir ĪADT. Lielākās audzes konstatētas aizsargājamo ainavu apvidos “Ādaži” (Ķerus 2015) un “Augšdaugava”. Zināmas atradnes arī Slīteres Nacionālajā parkā, dabas parkā “Piejūra” u. c. Lielākā daļa jauno atradņu ir ārpus ĪADT vai mikroliegumiem. Iespējams, daļā atradņu suga noteikta neprecīzi un dažviet tā sajaukta ar Zeilera plakanstaipekni.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Tā jāpēta, izmantojot jaunāko zinātnisko informāciju par sugas noteikšanu. Tā kā suga grūti atšķirama no pārējām plakanstaipekņu sugām, lai noteiktu un dokumentētu, tā ir jāievāc herbārijā. Jāveic pētījumi par pasākumiem, kas veicina sugas atjaunošanos un izplatīšanos. Atradnes jāaizsargā un jāapsaimnieko saskaņā ar šiem pētījumiem. Jāveic sugas monitorings. Lai nepieļautu nejaušu vai tīšu sugas ieguvi, jāizglīto sabiedrība. Jāizstrādā sugas aizsardzības plāns.
Autori: Ilze Kukāre, Pēteris Evarts-Bunders*.
Summary. Three-shaped clubmoss – Diphasiastrum tristachyum. This species is rather rare in Latvia, with the AOO of 140 km2, and the EOO – 38,381 km2; its distribution is fragmented. There are no reliable data on changes in the AOO and the EOO; however, the number of individuals in the recorded sites is usually small – probably the number of individuals has reduced. In Latvia, there are 62–114 localities. D. tristachyum may sometimes be misidentified as D. × zeilleri, which leads to a reduced number of D. tristachyum records. D. tristachyum usually occurs in dry pine forests. Only 7% of the known localities have been found in protected areas: rich subpopulations have been detected in the “Ādaži” and “Augšdaugava” Protected Landscape Areas. There are recent records from the Slītere National Park, the “Piejūra” Nature Park and from several other protected areas. The main threats are the lack of fire disturbance in forests and a lack of bare soil suitable for young plant development, natural succession in dry pine forests resulting in species composition change, intensive forest operations, clear-cutting and land use change.
Literatūras saraksts
