Morfoloģija un bioloģija. Lapu sūna. Samērā lieli divmāju augi koši vai tumši zaļās, lejasdaļā brūnās vai melnganās velēnās. Stumbrs stāvs, 3–10 cm augsts, nezarots. Stumbra lapas trijās rindās, mitras lapas – atliekušās, nolaidenas, pie pamatnes plati olveidīgas, galā pakāpeniski šauri nosmailotas. Lapas mala līdzena, gluda vai ar sīkiem zobiņiem. Lapas dzīsla spēcīga, beidzas lapas galā vai nedaudz pirms tā. Lapas šūnas augšdaļā kvadrātiskas vai īsi taisnstūrainas, pie pamatnes izstiepti taisnstūrainas, ar plāniem šūnapvalkiem. Sporofīts veidojas reti, nogatavojas vasaras beigās Setas 5–10 cm garas, sporangiji noliekušies, ar garu pamatni, bumbierveidīgi izstiepti (Лазаренко 1955; Smith 1978; Jukonienė 2003; Игнатов, Игнатова 2003; Halingbäck et al. 2008; Hodgetts et al. 2019).
Izplatība. Cirkumpolāra boreāla kalnu suga. Eiropā ir ziemeļu kontinentālā izplatība – relatīvi bieži sastopama tikai Skandināvijā un Krievijas ziemeļos, Svalbārā, Novajā Zemļā un Franča Jozefa zemē. D virzienā izklaidus sastopama Alpos, Karpatos, Balkānos un Pirenejos. Domājams, izzudusi Nīderlandē un Ungārijā, arī Dānijā, Bulgārijā un Grieķijā. Ārpus Eiropas sastopama Arktikā, Himalajos, Jaungvinejā, Ziemeļamerikā un Austrālijā (Blockeel et al. 2014). Latvijā suga zināma kopš 19. gs. vidus Alūksnes un Kokneses apkārtnē Vidzemē (G. Girgensons, 1851, 1860). Ir vairāki sugas atradumi arī 20. gs. sākumā un vidū (J. Mikutovičs, 1901, K. R. Kupfers, 1914, P. Galenieks, 1923, M. Galeniece, 1927, H. Starca, 1942, L. Tabaka, 1962, A. Āboliņa, 1963, K. Bušs, 1965. g.). Pēdējos 35 gados tā konstatēta 21 reizi tikai valsts A un ZR daļā (B. Bambe, 1996, 1997, I. Rēriha, 1986–2008, L. Auniņa, 2018, A. Opmanis, 2012–2019, U. Suško, 2007, 2019, R. Kaupuža, 2021). Agrāk atzīmēta kā samērā reta suga, kas tomēr sastopama biežāk nekā pārējās šīs ģints sugas (Aболинь 1968). Sastopamības apgabals (EOO) ir 68 613 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 64 km2.
Populācija. Kaut arī bieži sastopama Arktikā, Zviedrijā un Norvēģijā, suga ir sarūkoša Eiropas zemienēs. Eiropas reģionālā populācija nav ļoti sadrumstalota, kaut arī Alpos tās augtenes ir ļoti specifiskas. Daudzas apakšpopulācijas veido atsevišķi indivīdi, lielākas tās ir ziemeļos (Hodgetts et al. 2019). Latvijā reģionālās populācijas lielums un tendences nav pētītas, tomēr pēdējo 35 gadu un senāku izplatības karšu salīdzinājums liecina par populācijas sarukumu. Tā vairs nav atrodama Teiču dabas rezervātā, kur konstatēta 20. gs. pirmajā pusē un vairākkārt meklēta, kā arī pārējās senākajās atradnēs valsts centrālajā daļā. Pēdējos 50 gados suga atrasta tikai valsts A un ZR daļā, bet atradnes kopš 20. gs. sākuma bija galvenokārt centrālajā daļā, kas tolaik bija vairāk izpētīta.
Biotopi un ekoloģija. Ledus laikmeta relikts. Kalcifila suga, aug slapjos, reizēm periodiski applūstošos atklātos zāļu purvos, kaļķainos avotpurvos un starpkāpu ieplakās. Kalnos bieži sastopama lēni tekošu straumju un avotu izplūdes vietās (Hodgetts et al. 2019). Latvijā suga raksturota kā mezoeitrofs higrofīts, atrasta zemajos un pārejas purvos, kūdrainās pļavās un eitrofu ezeru aizaugšanas joslās (Aболинь 1968). Aug sugu sabiedrībā ar tauko bezdzīsleni Aneura pinguis, lielo dumbreni Calliergon giganteum, parasto smailzarīti Calliegonella cuspidata, staraino atskabardzi Campylium stellatum, tumšo pinkaini Cinclidium stygium, spuraino dzīpareni Paludella squarrosa, lielo kroksamtīti Ptychostomum pseudotriquetrum, Kosona dižsirpi Scorpidium cossonii, griezto sfagnu Sphagnum contortum, Varnstorfa sfagnu S. warnstorfii (A. Āboliņas, B. Bambes, K. Buša, A. Opmaņa novērojumi (Bambe 2002)).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Galvenais apdraudējums ir purvu nosusināšana un izmantošana kūdras ieguvei. Novērtēta kā jutīga suga (VU), jo tai ir neliela AOO, prognozēta nepārtraukta AOO un biotopa kvalitātes mazināšanās.
Aizsardzība. Latvijā aizsargājama suga, kuras dzīvotņu saglabāšanai var veidot mikroliegumus. Tās aizsardzības juridisko statusu Latvijā iespējams pārskatīt. Suga konstatēta vairākās ĪADT: dabas liegumos “Bednes purvs”, “Pelēču ezera purvs” un “Motrines ezers”, Slīteres Nacionālajā parkā. Jāaizsargā sugas atradnes un biotopi, jāveic pētījumi par populācijas lielumu, izplatību un dinamiku.
Autori: Baiba Bambe*, Ansis Opmanis, Līga Strazdiņa.
Summary. Three-ranked hump-moss – Meesia triquetra. A relatively common moss only in Scandinavia and northern Russia, Svalbard, Novaya Zemlya and Franz Josef Land. Southwards, it is scattered in the mountains. It was first found in Latvia by G. Girgensohn in 1851. In the last 35 years, the species has been recorded 21 times. Today, EOO is 68,613 km2, and AOO is 64 km2. In Latvia, the regional population size and trends have not been studied, but a comparison of distribution maps from the last 35 years and earlier shows a declining population. The species is no longer found in the Teiči Strict Nature Reserve, where it was found in the first half of the 20th century and searched for several times, as well as in other older localities in central Latvia. In the last 50 years, the species has been found only in the eastern and northern parts of the country, while records from the beginning of the 20th century were mainly in the central part, which was more explored at that time. In Latvia, it grows in fens and transition mires, wet meadows, and in the overgrown zones of eutrophic lakes. The species is threatened by the drainage of mires and their use for peat extraction. It is assessed as Vulnerable (VU) due to small AOO and a predicted continued decline of inhabited area and habitat quality. A protected species in Latvia; micro-reserves can be established to conserve its habitats. The legal status of species protection could be reviewed. The species has been found in several protected nature territories – the “Bednes purvs”, “Pelēču ezera purvs” and “Motrines ezers” Nature Reserves, and the Slītere National Park. Protection of the localities and habitats of the species should be ensured, and studies on the population size, distribution and dynamics should be carried out.
Literatūras saraksts
