Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs (5) 15–40 (50) cm augsts lakstaugs ar vienu vai vairākiem stublājiem. Saknenis īss, resns, ar daudzām piesaknēm. Stublājs stāvs vai nedaudz pacils, vienkāršs, nereti ar violetu nokrāsu. Rozetes lapu nav. Zemlapas mazas, plēkšņveidīgas, brūnas. Stublāja lapas krusteniski pretējas, 3–7 cm garas, lineāras līdz lineāri lancetiskas, nedaudz atstāvošas, ar vienu dzīslu, gals strups līdz nosmailots, apakšpuse gaišzaļa, mala vesela, ieritināta (uz apakšpusi). Ziedi pa vienam uz īsa kāta augšējo lapu žāklēs un stublāja galā. Vainags stobrveidīgs, tumšzils, retāk balts. Auglis – iegarena līdz iegareni lancetiska pogaļa. Zied no jūlija līdz septembrim (Cepurīte 2008). Apputeksnē kukaiņi, ir arī pašappute. Vairojas tikai ar sēklām (Durka 2002). Vidējais sēklu izplatīšanās attālums ir 1–5 m (Lososovà et al. 2023). Augu dzīves ilgums var pārsniegt 30 gadus (Ostermeijer et al. 1992).
Izplatība. Suga sastopama Eiropā un Rietumāzijā mēreni siltajā un mērenajā klimata joslā. Igaunijā konstatēta reti Peipusa ezera apkārtnes applūstošajās teritorijās (Kukk et al. 2020). Lietuvā sastopama pārsvarā D daļā (Rašomavičius 2021). Pleskavas apgabalā sastopama visā teritorijā (Ефимов, Конечная 2018). Latvija atrodas tuvu sugas areāla Z robežai (GBIF 2022), un suga ir reti sastopama – galvenokārt Rīgas smiltāju līdzenumā un Austrumlatvijā (Cepurīte 2003). Gan salīdzinot ar 20. gs. vidu (Cepurīte 2008), gan ar 1991. gadu, valstī ir būtiski samazinājies atradņu skaits un sastopamības apgabals (EOO). Sastopamības apgabals (EOO) ir 14 372 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 112 km2.
Populācija. Dati par atradnēm liecina par indivīdu skaita nevienmērību – vienā atradnē konstatēti daži indivīdi, bet citā – līdz 200 (DAP 2023). Šāda liela atradne konstatēta tikai aizsargājamo ainavu apvidū “Ādaži”, mitrās ieplakās starp slapjajiem virsājiem, kur dominē zilganā molīnija Molinia caerulea.
Dzīvotnes un ekoloģija. Gaismasprasīgs augs. Mitru, barības vielām nabadzīgu augteņu suga, kurai nepieciešami nelieli augsnes virskārtas traucējumi (Tichý et al. 2023; Midolo et al. 2023). Parasti sastopama periodiski vai pastāvīgi pārmitrās, atklātās vietās, nereti kūdras augsnēs. Sējeņu attīstībai īpaši svarīgi ir atklātas augsnes laukumi (Ostermeijer et al. 1994). Eiropas centrālajā daļā tās optimālās dzīvotnes ir mēreni mitras zilganās molīnijas pļavas un stāvās vilkakūlas zālāji (Sádlo et al. 2007). Latvijā atrasta gan periodiski mitrās ieplakās ar zilgano molīniju slapjos virsājos, gan mēreni mitros zālājos, parasti pazvilās misiņsmilgas Sieglingia decumbens vai stāvās vilkakūlas Nardus stricta sabiedrībās, kā arī aizaugušā mēreni mitrā zālājā, kur dominē parastā ciņusmilga Deschampsia cespitosa (DAP 2023; LU BI kartotēka).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Galvenie draudi ir zālāju vai virsāju apsaimniekošanas pārtraukšana, neatbilstoša apsaimniekošana, zemes lietojuma veida un gruntsūdens līmeņa maiņa. Sugu var ietekmēt arī ilgstošs sausums. Aizsargājamo ainavu apvidū “Ādaži” sugu apdraud militārās mācības, kuru laikā sugas dzīvotnes var tikt iznīcinātas. Vienlaikus militāro mācību laikā radītie augsnes virskārtas traucējumi nodrošina sēklu dīgšanai nepieciešamos apstākļus – klajas augsnes laukumiņus. Citviet sugas dzīvotnes galvenokārt ietekmē apsaimniekošanas pārtraukšana un zemes lietojuma veida maiņa, iespējams, arī susināšana. Pētījumi liecina, ka nelielām tumšzilās drudzenes cenopopulācijām, kurās nav sējeņu un juvenilo augu, ir “regresīva struktūra”. Tādas sastopamas augājā, kurā nav atklātas augsnes laukumiņu vai to ir maz un kurā ir daudz kūlas un sūnu. Autori norāda arī uz populācijas vecuma struktūras atšķirībām starp slapjiem virsājiem un zālājiem (Ostermeijer et al. 1994). Ja nav regulāru traucējumu sugas dzīvotnē, suga var izzust 30-50 gadu laikā (Chapman et al. 1989).
Aizsardzība. Vairāk nekā 70% populācijas Latvijā atrodas aizsargājamo ainavu apvidū “Ādaži”. Atsevišķi indivīdi konstatēti Gaujas Nacionālajā parkā un dabas liegumā “Lubāna mitrājs”. Sugas aizsardzībai nav izveidots neviens mikroliegums. Tomēr, ja zālāji un virsāji netiek apsaimniekoti, atrašanās ĪADT nenodrošina sugas saglabāšanos.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpārbauda visas vēsturiskās sugas atradnes un atbilstošās dzīvotnes to tuvumā. Jāapsaimnieko zālāji (jāpļauj, ekstensīvi jānogana). Ja nepieciešams, jāveic saudzīga augsnes virskārtas irdināšana. Svarīga ir zālāju atjaunošana. Ieteicams ne tikai uzskaitīt indivīdus katrā atradnē, bet arī novērtēt populācijas vecuma struktūru.
Autore: Inita Svilāne.
Summary. Marsh gentian – Gentiana pneumonanthe. The distribution of the species in Latvia is highly fragmented. The AOO is 112 km2, and the EOO – 14,372 km2. Over the last 30 years, the AOO and the EOO have decreased significantly. The species is no longer found in south-eastern Latvia; possibly, the species has been lost in two localities, near Jēkabpils and in the Gauja National Park, as no individuals were recorded there in 2020 and 2022. The main threats are cessation of the management of semi-natural grasslands and heaths, inappropriate management, and changes in site hydrology. Small subpopulations of G. pneumonanthe are declining due to overgrowing of open habitats. As a result, the subpopulation consists only of aging adults, while new seedlings are unable to establish. More than 70% of the species population in Latvia occurs in the “Ādaži” Protected Landscape Area. Subpopulations with a few plants have been found in the Gauja National Park and the “Lubāna mitrājs” Nature Reserve. It is necessary to examine the earlier recorded sites and suitable habitats nearby. Minor soil disturbance is desirable to support the establishment of G. pneumonanthe seedlings. Grassland and heath management is of primary importance.
Literatūras saraksts
