Morfoloģija un bioloģija. Upes nēģim ir slaids, čūskveidīgs ķermenis. Baltijas jūrā tā izmērs mazinās virzienā no D uz ZA. Polijas ūdeņos tā vidējais garums pārsniedz 40 cm, Latvijā tas ir 34–38 cm, bet Somijā nepārsniedz 30 cm (Bartel et al. 2010). Āda kaila un gļotaina, galvas sānos septiņi pāri žaunu atveru. Pieaugušajiem indivīdiem mugura pelēcīgi zaļgana, sāni gaišpelēki, vēders balts. Apaļš mutes piesūceknis ar ragvielas plātnītēm, ar kura palīdzību tie nostiprinās pie substrāta un uz upura ķermeņa jūrā (Kottelat, Freyhof 2007; Sjöberg 2011). Nārsto 4–7 gadu vecumā. Upes nēģi ir monocikliski – pēc nārsta tie iet bojā (Aronsuu et al. 2015). Upes un strauta nēģi L. planeri ūdenstecēs nārsto līdzīgos biotopos vai pat vienuviet, un vēl nav radīta droša metode abu sugu kāpuru atšķiršanai pēc morfometriskām pazīmēm (Gardiner 2003). Pēc 3–5 gadu vecuma un 9–13 cm garuma sasniegšanas kāpuri attīstās par juveniliem nēģiem, tiem izveidojas acis un pārveidojas gremošanas sistēma. Pēc šīs attīstības uzsāk migrāciju uz jūru (Potter 1980).
Izplatība. Suga ir izplatīta Eiropā no Skandināvijas pussalas (Norvēģijas) dienvidiem līdz Vidusjūras R daļai (Francijas A un Itālijas R piekrastei). Sastopams piekrastes ūdeņos, estuāros un augšupmigrācijai pieejamās upēs Atlantijas okeāna, Baltijas jūras un Ziemeļjūras krastos, tostarp arī Britu salās. Zināmas atsevišķas izolētas populācijas iekšzemē Lādogas un Oņegas ezerā, Volgas augštecē (Krievija) un dažos ezeros Somijā, Zviedrijā un Īrijā (Kottelat, Freyhof 2007; Sjöberg 2011). Latvijā nārsto gandrīz visās ūdenstecēs, kas ieplūst jūras ūdeņos (Eglīte 1961; BIOR dati). Izplatību daudzviet ierobežo migrācijas šķēršļi. Dramatiskāko izplatības samazinājumu izraisīja Daugavas HES kaskādes būvniecība. Aktīvā mazo HES būvniecība 1993.–2003. gadā apdzīvoto platību samazināja mazākā mērā. Vēlāk jauni mazie HES sugas migrācijai pieejamos ūdeņos nav būvēti. Salīdzinot ar šī gadsimta sākumu, apdzīvotā platība palielinājusies, jo ir nojaukti atsevišķi šķēršļi, izbūvēts zivju ceļš Rīvas upē un nēģu vaislinieki tiek pārvesti un izlaisti Ventā virs rumbas, kas arī ir nozīmīgs augšupmigrācijas šķērslis (Abersons, Bajinskis 2020). Sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 44 764 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 985 km2. Domājams, apdzīvotā platība ir plašāka un ūdenstecēs, kur suga ir konstatēta, kāpuri, visticamāk, sastopami visā ūdensteces posmā līdz pirmajam migrācijas šķērslim.
Populācijas lielums un tā pārmaiņas. Sugas populācijas Eiropā kopš 20. gs. vidus ir sarukušas. Tas ir saistīts ar hidrobūvniecību un ūdens piesārņojumu, intensificējoties rūpniecībai (Sjöberg 2011). Latvijā šobrīd galvenais datu avots sugas reģionālās populācijas stāvokļa novērtēšanai ir tās komerciālās nozvejas, jo kāpuru monitoringa datu rindas vēl nav pietiekami garas populācijas tendenču novērtēšanai. Arī Latvijā 20. gs. 60.–70. gados sugas nozvejas ievērojami mazinājās, kas daļēji izskaidrojams ar intensīvu meliorācijas sistēmu būvēšanu un ūdensteču taisnošanu, kā arī Daugavas HES kaskādes izbūvi. Ierobežojot nēģu zvejas apjomu un veicot citus pasākumus, reģionālā populācija atkopās (Birzaks, Abersons 2011). Nozveju sarukums šī gadsimta sākumā, visticamāk, skaidrojams ar aktīvu mazo HES būvniecību 1993.–2003. gadā, kad tika uzbūvēts vairāk nekā 140 HES. Kopš 2005. gada nozvejas stabilizējās, taču 2011. gadā sākās kārtējais kritums; nozvejas atkal ir stabilizējušās tikai kopš 2015. gada. Kopumā trijās paaudzēs (18 gados) iekšējos ūdeņos konstatēts nozveju sarukums par 43% ar tendenci mazināties arī turpmākajos gados (pilnībā gan nevar izslēgt iespēju, ka daļa zvejnieku nozvejas neuzrāda pilnā apmērā). Līdz ar to suga ir novērtēta kā jutīga (VU). Modelējot sugas izplatību, kas pamatojas uz sugas prasībām pret vides apstākļiem, ir noskaidrots, ka sugas pašreizējais indivīdu (kāpura stadijā) skaits uz 1 m2 Latvijas ūdenstecēs ir ~35% potenciāli iespējamā (nepublicēti dati).
Biotopi un ekoloģija. Pieaugušie indivīdi apdzīvo piekrastes ūdeņus un estuārus, kur barojas, bet nārsto upju straujtecēs. Nārsta migrācija sākas vasaras vidū un turpinās līdz nākamā gada jūnijam. Nēģu ienākšana upēs nav vienmērīga, tās intensitāti nosaka vairāki vides faktori, no tiem nozīmīgākie ir upes caurplūduma palielināšanās un vējš, kas pūš no jūras uz krastu (veicina ienākšanu upēs), kā arī apgaismojums, piemēram, mēnesgaisma (kavē ienākšanu upēs) (Aronsuu et al. 2015; Abersons, Birzaks 2014). Nārsta laikā veido seklus grunts padziļinājumus – nārsta ligzdas ikru nēršanai (Jang, Lucas 2005). Kāpuri pēc izšķilšanās ierokas ar detrītu un māla nogulumu piemaisījumu bagātās smiltīs, kur pavada lielāko dzīves cikla daļu (3–5 gadus) (Kottelat, Freyhof 2007). Tie barojas filtrējot, to zarnu traktu aizpilda galvenokārt detrīts, taču nozīmīgi barības objekti ir arī bezmugurkaulnieki un aļģes. Jūrā pieaugušajiem indivīdiem ir raksturīga parazītiska barošanās – piesūcoties tie barojas ar dažādu zivju, galvenokārt siļķu dzimtas zivju (reņģu, brētliņu), audiem divus gadus (retāk vienu) līdz nārsta migrācijai (Eglīte 1961; Kottelat, Freyhof 2007; Sjöberg 2011).
Izmantošana un tirdzniecība. Upes nēģu zvejai Eiropā ir senas tradīcijas. Baltijas jūras reģionā tā ir vienīgā komerciāli izmantotā nēģu suga. Pēc populācijas sarukuma 20. gs. komerciāla ieguve daudzviet pārtraukta, taču tā vēl aizvien notiek Latvijā, Igaunijā, Somijā un Krievijā. Ar gada nozvejām 50–100 t apmērā tā ir viena no nozīmīgākajām sugām zvejā iekšējos ūdeņos. To zvejo 17 upēs 24 vietās – visintensīvāk Daugavā, Gaujā, Salacā un Ventā (Abersons, Birzaks 2014).
Apdraudējums. Reģionālā mērogā upes nēģim nozīmīgākie draudi ir bijuši hidrobūvniecība (dambju būvniecība un upju taisnošana) un ūdens piesārņojums (Sjöberg 2011). Latvijā nozīmīgākie apdraudējumi pieaugušajiem indivīdiem šobrīd ir komerciālā zveja, bet kāpuriem – ar grunts izstrādi un pārveidojumiem saistīti darbi (grunts sūknēšana, rakšana utt.). Tāpat sugu apdraud dažādi migrācijas šķēršļi upēs, kas ierobežo migrāciju uz nārsta vietām, kā arī ūdens piesārņojums.
Aizsardzība. ES nozīmes un Latvijā ierobežoti izmantojama īpaši aizsargājama suga, kuras nārsta vietu saglabāšanai var veidot mikroliegumus. Tās aizsardzības juridiskais statuss ir jāsaglabā. Lai regulētu upes nēģa ieguves ietekmi uz populāciju, ir aizliegta nēģu makšķerēšana un to kāpuru izmantošana par ēsmu, savukārt zveja ir atļauta tikai atsevišķās upēs un ir noteikti zvejas rīku un laika ierobežojumi. Nēģu zvejas papildu ierobežošana ir jāveic tad, ja uz tās nepieciešamību norādīs 2023. gadā institūta BIOR uzsāktā nēģu zvejas ietekmes novērtēšanas pētījuma rezultāti. Suga konstatēta 13 ĪADT, piemēram, Gaujas Nacionālajā parkā, dabas liegumos “Ances purvi un meži”, “Ventas ieleja”, dabas parkā “Salacas ieleja”. Būtisku reģionālās populācijas stāvokļa uzlabojumu ir iespējams panākt, likvidējot migrācijas šķēršļus vai vismaz mazinot to ietekmi (zivju ceļi, vaislinieku izlaišana upju posmos virs šķēršļiem), kas ļautu nārstam un kāpuru attīstībai izmantot šobrīd nepieejamas, bet sugai piemērotas dzīvotnes. Pozitīva ietekme varētu būt arī pietiekama ekoloģiskā caurplūduma nodrošināšanai upju posmos lejpus HES un saudzīgai grunts izstrādes darbu praksei, šādus darbus vienlaikus neveicot lielā upes platībā. Atbilstoši Zivju resursu mākslīgās atražošanas plānam Latvijā tiek veikta upes nēģu krājumu papildināšana, ik gadu sugai piemērotās, brīvai migrācijai pieejamās upēs izlaižot vairākus miljonus upes nēģu kāpuru un nogādājot vaisliniekus nārsta vietās augšpus migrācijas šķēršļiem.
Autors: Jānis Bajinskis.
Summary. River lamprey – Lampetra fluviatilis. Found in Europe in coastal waters, estuaries and rivers accessible to upstream migration – along the coasts of the Atlantic Ocean, Baltic and North Seas, also in the British Isles. In Latvia, it spawns in almost all watercourses flowing into the open Baltic Sea and the Gulf of Riga. The distribution in Latvia is limited in many places by migration barriers – the active construction of small HPPs between 1993 and 2003 reduced the area inhabited by river lampreys. Compared to the early 2000s, the area inhabited by lampreys in Latvia has now increased due to the removal of some migration barriers and the translocation of lamprey spawners above migration barriers. The EOO is 44,764 km2, and the AOO – 985 km2. It is assumed that the total area inhabited by the species is larger. In Latvia, commercial catches are currently the main source of data for assessing the regional population status. The species has shown a 43% decline in catches in inland waters over three generations (18 years), with a downward trend in following years. The species is therefore assessed as Vulnerable (VU). It is an anadromous, monocyclic species (dies after spawning). Adults inhabit and feed in coastal waters and estuaries, but spawn in the upper reaches of rivers. Larvae spend most of their life cycle burrowed in sand rich in detritus and clay sediments. In Latvia, the main threat to adult river lamprey is commercial fishing, while for larvae it is riverbed excavation and other alterations. The species is also threatened by various migration barriers in rivers, which restrict movement to spawning grounds and by water pollution. It is a species of EU importance and a protected species of restricted use in Latvia, for which micro-reserves may be established to protect spawning grounds. In order to protect the river lamprey in inland waters, several restrictions on harvesting have been established. The legal status of the species in Latvia must be maintained. A significant improvement in the regional population condition can be achieved by removing or at least reducing the impact of migration barriers (fish passages, release of spawners in river sections above barriers), which would allow the use of currently inaccessible but suitable habitats for spawning and larval development.
Literatūras saraksts
