Atgriezties
Stipri apdraudēta (EN)

Vidējais cīrulītis

Corydalis intermedia (L.) Mérat

 
Stipri apdraudēta (EN)

Vidējais cīrulītis

Corydalis intermedia (L.) Mérat

Foto: Petr Harant, CC BY 4.0 – vidējais cīrulītis.
Sinonīmi: –.
Agrāk lietotie nosaukumi: –.
Dzimta: Papaveraceae – magoņu.
Kategorija un kritēriji Latvijā: EN B2ab(ii,iii,iv,v), 2023.
Kategorija globāli, Eiropā: –, –.
Statuss Baltijas jūras reģiona valstīs: Dānija (LC, 2018), Vācija (*, 2018), Polija (+), Lietuva (LC, 2021), Igaunija (VU, 2017), Zviedrija (LC, 2020), Somija (LC, 2019), Baltkrievija (EN, 2015), Krievijas apgabali (Karaļauču (1, 2010), Pleskavas (+), Ļeņingradas (+), Novgorodas (+)).
Saskaņā ar IUCN metodiku.
    Biotopi: 1.1. Boreālais mežs, 17. Cits.
    Draudi: 5.3. Mežizstrāde un koksnes ieguve, 12.1. Citi draudi.
    Aizsardzības pasākumi: 2.1. Atradņu/teritoriju apsaimniekošana, 5.1. Tiesību akti.
Konvenciju pielikumi: –.
Biotopu direktīvas pielikums: –.
Aizsardzības statuss Latvijā: ĪAS, ML.
LSG iepriekšējie izdevumi: 2. kat. (2003).

 

Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 15–25 cm augsts lakstaugs. Bumbulis bez dobuma, piesaknes tikai bumbuļa lejasdaļā. Stublājs stāvs, vienkāršs vai ar vienu zaru zvīņveida piezemes lapas žāklē. Lapas divas, zilganzaļas, maigas, plūksnaini dalītas, 2–5 cm garas, 4–9 cm platas, ar garu kātu. Ziedkopa skrajš ķekars stublāja galotnē, ziedu skaits neliels, parasti 3–6 (8). Ziedu seglapas veselas, 1–1,3 cm garas, eliptiskas līdz otrādi olveida. Vainags purpura vai sārti violets, 1–1,7 cm garš, ar līdz 1 cm garu piesi. Auglis pāksteņveida pogaļa ar ļoti īsu kātu, atveras ar divām vārsnēm, sēkla ar piedevu. Zied aprīlī un maijā (Edmondson 1993; Cepurīte 2003). Vairojas tikai ar sēklām (Durka 2002). Vidējais sēklu izplatīšanās attālums 2–15 m (Lososová et al. 2023).

Izplatība. Suga plaši izplatīta Eiropas centrālajā un A daļā, atsevišķas salveida atradnes zināmas arī Pireneju pussalā. Samērā plaši sastopama Eiropas vēsajā, mērenajā un mēreni siltajā joslā no Skandināvijas ziemeļiem līdz Vidusjūras reģionam Francijā un Itālijā, savukārt uz austrumiem sugas izplatība sniedzas līdz Krievijas Eiropas daļas vidienei – Volgas baseinam (Edmondson 1993; Lidén 2011; GBIF 2022; Govaerts 2024). Baltijas valstīs suga sastopama samērā reti un atsevišķu salveida atradņu veidā, relatīvi biežāk Rietumigaunijā, Sāmsalā (Rasiņš et al. 1993; Kukk et al. 2020). Latvijā suga sastopama reti, nevienmērīgi, galvenokārt R un centrālajā daļā (Фатаре 1986; Cepurīte 2003). Latvijā pirmoreiz konstatēta 1839. gadā, tomēr vairākās atradnēs cenopopulācijas izrādījušās nenoturīgas un pēdējos gados suga tajās atkārtoti nav konstatēta. Lai arī pēdējos 20–30 gados konstatētas vairākas jaunas, vitālas atradnes, tā joprojām uzskatāma par samērā retu, atsevišķās savrupās atradnēs sastopamu sugu. Sastopamības apgabals (EOO) ir 37 223 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 72 km2. Ticamu datu par izplatības pārmaiņām Latvijā nav.

Populācija. Populācijas lielums un skaita dinamika Latvijā nav pētīta. Kopējais atradņu skaits ir aptuveni 25–30, tomēr tikai atsevišķās atradnēs konstatētas bagātīgas, vitālas cenopopulācijas (piemēram, Ostupes ielejā, dabas parkā “Embūte”, Biksēres parkā, Cesvaines parkā). Salīdzinot ar 20. gs. 80. gadu datiem (Фатаре 1986), suga ilgstoši nav konstatēta un, iespējams, izzudusi vairākās Vidzemes un Kurzemes atradnēs (piemēram, Skrīveros, Ogresgalā, Pļaviņās). Tajā pašā laikā iespējams, ka agrās un relatīvi īsās ziedēšanas fenofāzes dēļ suga nav tikusi atrasta vietās, kur tā ir sastopama. Pēdējos gados vidējais cīrulītis ir maz ievākts herbārijos (DAU, LATV). Izstrādājot dabas aizsardzības plānus ĪADT, kas ir uzskatāmas par sugas kodolteritorijām, tās atradnes nav vērtētas kvantitatīvi un izmantoti galvenokārt tikai literatūras avoti par sugas klātbūtni. Reizēm dabas aizsardzības plānos minēts, ka suga teritorijā ir konstatēta (piemēram, Salmiņa 2007; Bodnieks 2016), bet nav veikta indivīdu uzskaite.

Dzīvotnes un ekoloģija. Mitru, vāji skābu līdz vāji bāzisku, barības vielām bagātu augteņu un daļēji noēnotu vietu suga (Tichý et al. 2023). Eiropas centrālajā daļā tās optimālās dzīvotnes ir palieņu meži, dažādi platlapju koku meži, gravu meži, kā arī krūmāji (Sádlo et al. 2007). Latvijā suga sastopama vecos jauktos platlapju mežos, nogāžu un gravu mežos, arī vecos muižu parkos un upju krastmalu un mitru ieplaku baltalksnājos.

Izmantošana un tirdzniecība. –

Apdraudējums. Sugas atradnes apdraud upju krastmalu krūmāju un baltalkšņu joslas izciršana un turpmāka sugas augteņu aizzelšana ar biezu atvasāju un lieliem lakstaugiem. Potenciālus draudus rada arī intensīva mežsaimnieciskā darbība, ūdenslīmeņa paaugstināšanās bebru darbības rezultātā, izbradāšana un zālāju kopšana parkos.

Aizsardzība. Aptuveni 50% atradņu konstatētas ĪADT: Gaujas un Ķemeru Nacionālajos parkos, dabas parkos “Abavas senleja”, “Salacas ieleja”, “Embūte” un dabas liegumā “Jaša”.

Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Ņemot vērā sugai piemērotu dzīvotņu platību mazināšanos mežizstrādes, intensīvas apsaimniekošanas vai aizaugšanas rezultātā, Latvijā jāpārbauda atradnes, jāprecizē sugas populācijas lielums un izplatības dinamika, arī apdraudošie faktori. Lai saglabātu sugu, neaizsargātajās atradnēs jāveido mikroliegumi. Pavasarī (aprīlī, maija pirmajā pusē) parkos vēlams nepļaut zālājus, ļaujot nogatavoties un izsēties sēklām.

Autors: Pēteris Evarts-Bunders.

Summary. Fumitory – Corydalis intermedia. Rare in Latvia, with an uneven distribution, and mainly found in the central and western parts of the country. The AOO is 72 km2, and the EOO – 37,223 km2. There are no reliable data on changes in the AOO and the EOO. During the last 20–30 years, new localities have been found, but the population size and its dynamics have not been studied. The total number of localities is ca. 25–30; however, only some of them are rich in individuals. Comparing the number of currently known sites with the data from the 1980s, the species has not been found for a long time and is likely extinct from several localities in central and western Latvia. Nevertheless, considering the early and short flowering period of C. intermedia when the species can be reliably detected, the true number of localities may be higher. C. intermedia grows in old mixed broadleaf forests, slope and ravine forests, old manor parks, grey alder forests on riverbanks and wet depressions. The threats are clear-cutting of riverbank shrubs and grey alder belts, followed by establishment of thick, tall herbaceous vegetation and regrown shoots. The other threats are intensive forestry operations, rise of water levels due to beaver activity, trampling, and intensive lawn management, i.e., early mowing, in parks. Approximately 50% of the species’ habitats have been found in protected areas: the Gauja National Park, the Ķemeri National Park, the “Abavas senleja”, “Salacas ieleja” and “Embūte” Nature Parks, and the “Jaša” Nature Reserve. It is necessary to examine the known and potential localities in Latvia, to clarify the population size, distribution and threats. Microreserves should be established in localities outside protected areas.

Literatūras saraksts

  • Bodnieks, I. (vad.). 2016. Dabas parka “Abavas senleja” dabas aizsardzības plāns. SIA Metrum, Rīga, 211 lpp.
  • Cepurīte, B. 2003. Vidējais cīrulītis Corydalis intermedia (L.) Mérat. Grām.: Andrušaitis, G. (red.). Latvijas Sarkanā grāmata. 3. sējums. Vaskulārie augi. LU Bioloģijas institūts, Rīga, 350.–351. lpp.
  • Durka, W. 2002. Blüten- und Reproduktionsbiologie. In: Klotz, S., Kühn, I., Durka, W. (eds.). BIOLFLOR – Eine Datenbank mit biologisch-ökologischen Merkmalen zur Flora von Deutschland, Schriftenreihe für Vegetationskunde, 38: 133–175.
  • Edmondson, J.R. 1993. Papaveraceae (incl. Fumariaceae) In: Tutin, T.G. et al. (eds.). Flora Europaea. 2nd ed. Cambridge University Press, 1: 297–311.
  • GBIF 2022. Corydalis intermedia (L.) Mérat in GBIF Secretariat: GBIF Backbone Taxonomy. https://doi.org/10.15468/39omei Pieejams: https://www.gbif.org/species/5531229 [skatīts 20.09.2022.].
  • Govaerts, R. (ed.). 2024. WCVP: World Checklist of Vascular Plants. Facilitated by the Royal Botanic Gardens, Kew. [WWW document] URL http://sftp.kew.org/pub/data-repositories/WCVP/ [skatīts 21.05.2024.].
  • Kukk, T., Kull, T., Luuk, O., Saar, P. 2020. Eesti taimede levikuatlas 2020. Tartu, 643 p.
  • Lidén, M. 2011. Fumarioideae (excl. Hypecoum). In: Euro+Med Plantbase – the information resource for Euro-Mediterranean plant diversity.
  • Lososová Z., Axmanová I., Chytrý M., Midolo G., Abdulhak S., Karger D.N., Renaud J., Van Es J., Vittoz, P., Thuiller, W. 2023. Seed dispersal distance classes and dispersal modes for the European flora. Global Ecology and Biogeography, 32(9): 1485–1494.
  • Rasiņš, A., Kuusk, V., Jankevičiene, R. 1993. Papaveraceae A. L. Juss. In: Laasimer, L., Kuusk, V., Tabaka, L., Lekavičius, L. (eds.). Flora of the Baltic Countries. Compendium of Vascular Plants I. Estonian Academy of Sciences, Institute of Zoology and Botany, Tartu, 298.
  • Sádlo, J., Chytrý, M., Pyšek, P. 2007. Regional species pools of vascular plants in habitats of the Czech Republic. Preslia, 79: 303–321.
  • Salmiņa, L. 2007. Flora. Īpaši aizsargājamās vaskulāro augu sugas. In: Kaminska, M. (vad.). Dabas parka “Embūte” dabas aizsardzības plāns. Embūtes pagasta padome, 48.–50. lpp.
  • Фатаре, И. (ред.). 1986. Хорология флоры Латвийской ССР. Перспективные для охраны виды растений. Зинатне, Рига, 110. с.
Projekta finansētāji un partneri