Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 2–8 (10) cm augsts, kails, dzeltenzaļš lakstaugs ar vienu lapu. Lapas kāts 0,5–1 cm garš. Lapas sterilā daļa viena, retāk 2–3, ar 1,5–3 cm garu kātu, vienkārša, vesela, otrādi olveidīga vai trīskārt līdz pieckārt šķelta, daļas vai segmenti otrādi olveidīgi, bez galvenās dzīslas, mala vāji robota. Lapas fertilā daļa plūksnaini dalīta, salikti vārpveidīgs sporangiju sastats ar 2–4 cm garu kātu. Sporangiji pa 3–9 katrā rindā, olīvzaļi, vēlāk nomelnē. Sporas nogatavojas jūlijā un augustā. Aug kā atsevišķi indivīdi (Eglīte, Šulcs 2000). Vairojas tikai ar sporām (Durka 2002).
Izplatība. Cirkumpolāra suga, izplatīta no siltās līdz vēsajai joslai, retāk aukstajā joslā. Suga sastopama Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā. Eiropā suga pārsvarā sastopama piekrastē līdz 65o N – Zviedrijā, Somijā, Dānijā, Baltijas valstīs, Polijā un Krievijā, arī Islandē un Norvēģijas dienvidos. Centrāleiropas kalnos suga sastopama kā pēcleduslaikmeta relikts. Vairākās Eiropas valstīs – Beļģijā, Čehijā, Igaunijā, Slovēnijā, Šveicē un Polijā – suga ir izzudusi. Aprēķināts, ka ES valstīs apdzīvotā platība (AOO) ir aptuveni 400 km2 (Christenhusz et al. 2017). Baltkrievijā suga sastopama trijās atradnēs teritorijas centrālajā un A daļā (Дубовик 2015). Lietuvā suga sastopama divās atradnēs R daļā (Rasimavičius 2021). Latvijā suga sasniedz areāla Eiropas daļas A robežu un sastopama ļoti reti, pirmo reizi konstatēta 1890. gadā Limbažu Lielezera apkārtnē. Kopumā suga tikusi konstatēta vēl tikai dažās vietās Piejūras zemienē: Lapmežciemā (1925), Kadagas ezera krastā (1939), Ķūļciemā (1955), Sīkraga apkārtnē (1984). 2009. gadā tika apmeklētas visas atradnes un tika konstatēts, ka lielākoties visas tās ir mainījušās, – kļuvušas sugai nepiemērotas (Baroniņa 2021). Pēdējo reizi suga atrasta 2000. gadā Irbes labajā krastā dabas liegumā “Ances purvi un meži” (LATV).
Populācija. Zemes izmantošanas un lauksaimniecības prakses maiņu dēļ suga daudzās vietās izzūd, atradņu skaits lielākajā daļā areāla mazinās. Indivīdu uzskaiti apgrūtina tas, ka suga novērojama ne katru gadu. Apakšpopulācijas ir nelielas, bieži vien tās veido atsevišķi indivīdi. Indivīdus ir grūti uzskaitīt arī to mazā izmēra un mainīgā izskata dēļ. Iespējams, Eiropā suga pēdējās trijās paaudzēs (60–90 gadi) ir samazinājusies par vismaz 50%, ir novērotas krasas populācijas lieluma svārstības (Christenhusz et al. 2017). Sugas vairošanās ir atkarīga no simbiotiskām sēnēm, un tāpēc to ir grūti pavairot ar sporām vai veģetatīvi, kas sarežģī ex situ saglabāšanu un reintroducēšanu (Christenhusz et al. 2017). Latvijā sugas atradnes, visticamāk, ir bijušas nelielas, ar dažiem indivīdiem (LATV, RIG). Dabas liegumā “Ances purvi un meži” 2009. un 2021. gadā veiktajā izpētē suga netika atrasta (Baroniņa 2021).
Dzīvotnes un ekoloģija. Eiropā suga sastopama mēreni mitrās līdz mitrās, skābās augsnēs virsājos, pļavās, ganībās, upju un ezeru krastos, mežmalās un purvu malās (Christenhusz et al. 2017). Lietuvā suga aug sausās pļavās, ganībās, pļavās ar zemu zelmeni. Lielākā cenopopulācija, aptuveni 1500 indivīdu, ir sausā zālājā jūras piekrastē (Rasimavičius 2021). Latvijā suga divreiz atrasta sausās pļavās, divreiz ezera krastā (pie Kaņiera un Kadagas ezera) un vienreiz uz aizaugoša meža ceļa. Visā izplatības areālā tā sastopama galvenokārt piejūras zālājos, jūras krastā esošos klinšu zālājos ar seklu augsnes slāni, dažkārt arī ceļmalās. Iekšzemes augtenes parasti ir karbonātiem bagātas, tās periodiski applūst. Suga ir jutīga pret sausumu vasaras sākumā un var neizveidot virszemes daļas vairākus gadu desmitus (SLU Artdatabanken 2024).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Suga nav konkurētspējīga, to apdraud vides apstākļu maiņas, īpaši augteņu aizaugšana ar krūmiem, kokiem un augstiem lakstaugiem. Sugu apdraud zemes izmantošanas veida maiņa, piemēram, dabisko zālāju uzaršana, ganīšanas un pļaušanas pārtraukšana.
Aizsardzība. 2000. gadā suga konstatēta dabas liegumā “Ances purvi un meži”.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpārbauda zināmās sugas atradnes, kā arī jāmeklē jaunas. Sugas atradnes zālājos jāapsaimnieko atkarībā no zālāja veida un stāvokļa, lai nodrošinātu sugas saglabāšanai labvēlīgus apstākļus.
Autori: Aiva Bojāre*, Ansis Opmanis.
Summary. Simple grape-fern – Botrychium simplex. It is very rare in Latvia, first recorded in 1890 near Lake Limbažu Lielezers. In the 20th century, it was found in only four other localities. It was last found in 2000 in the “Ances purvi un meži” Nature Reserve. In 2009, all previously known locations were surveyed, but the species was not found. Most of the localities have become unsuitable for the species. The subpopulations may consist of a few individuals, and the plants do not appear every year. In Latvia, the subpopulations of the species have most likely been small, with a few individuals. In Latvia, the species has been found in dry meadows, on a lakeshore, and on an overgrown forest road. B. simplex is threatened by changes in land use, such as ploughing of meadows, and cessation of grazing and mowing. It is necessary to survey the potentially suitable habitats and to carry out habitat management.
Literatūras saraksts
