Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs izospors 15–45 (50) cm augsts koši zaļš lakstaugs ar vienu lapu, juvenilajā stadijā ar matiņiem. Lapas kāts 7–15 cm garš. Lapām ir divas daļas. Sterilā daļa sēdoša, plati trīsstūraina apveida, platums lielāks nekā garums, trīskārt līdz četrkārt plūksnaini dalīta vai šķelta. Lapas daļas vai segmenti iegareni eliptiski, ar nosmailotiem galiem. Fertilā daļa – plūksnaini dalīts, šauri vārpstveidīgs sporangiju sastats ar 5–20 cm garu kātu. Sporangiji gandrīz lodveida, sēdoši, pa 3–7 katrā rindā, dzeltenzaļi vai zaļi, vēlāk kļūst sarkanbrūni. Sporas nogatavojas jūlijā un augustā. Aug kā atsevišķi indivīdi (Eglīte, Šulcs 2000; Eglīte 2003). Vidējais sporu izplatīšanās attālums ir 2–15 m (Lososová et al. 2023).
Izplatība. Cirkumpolāra un kontinentāla suga, sastopama visā Z puslodē un Dienvidamerikā. Eiropā suga sastopama ZA daļā no Somijas līdz dažām izolētām vietām Šveicē, Rumānijā un Ukrainas vidienē. Sugai ir plašs izplatības areāls, bet tā ir reti sastopama (Christenhusz et al. 2017). Baltkrievijā suga sastopama tikai atsevišķās vietās vidus un A daļā (Дубовик 2015). Igaunijā suga sastopama reti, savrupās, izolētās atradnēs (Eglīte et al. 1993). Lietuvā suga ir ļoti reta, pārsvarā Baltijas augstienē, kā arī Viduslietuvas zemienē (Rašomavičius 2021). Latvijā suga sastopama reti, izklaidus visā valstī, galvenokārt Piejūras zemienē. Latvijā suga sasniedz areāla Eiropas daļas A robežu (Eglīte 2003). Sastopamības apgabals (EOO) ir 45 730 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 116 km2. Pētījumi par izplatības pārmaiņām Latvijā nav veikti.
Populācija. Pētījumi par sugas populācijas lielumu un tā pārmaiņām Latvijā nav veikti. Atradnēs pārsvarā konstatēti tikai daži indivīdi, reti to ir vairāk nekā 10–20. Tiek lēsts, ka kopējais populācijas lielums Latvijā ir mazāks nekā 250.
Dzīvotnes un ekoloģija. Eiropā suga aug galvenokārt valgās līdz mitrās, vidēji skābās, barības vielām nabadzīgās augtenēs, daļēji noēnotās vietās (Tichý et al. 2023). Tā ir mežu suga (Axmanová 2022). Latvijā suga sastopama gan sausos, gan mitros platlapju, platlapju-egļu mežos, galvenokārt gāršas tipa, arī susinātos šaurlapju mežos, retāk sausās pļavās, ganībās, dažkārt arī visu iepriekšminēto dzīvotņu ceļmalās (Eglīte 2003; Priede 2017; DAU, LATV). Līdzīgās dzīvotnēs, tostarp meža ceļu malās, suga aug Ziemeļamerikā. Dažkārt aug vietās, kur bijuši augsnes virskārtas traucējumi (Hilty 2002–2020).
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Mežizstrāde, pārmitro mežu nosusināšana, zemes lietojuma veida maiņa, kā arī dabisko zālāju aizaugšana.
Aizsardzība. Lielākā daļa atradņu atrodas ārpus ĪADT. Suga konstatēta Ķemeru Nacionālajā parkā, dabas parkos “Abavas senleja”, “Silene” u. c. Sugai izveidoti trīs mikroliegumi.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Lai aizsargātu sugu, jāsaglabā nepārveidoti dabiski meži (jānodrošina neiejaukšanās režīms, jānovērš nosusināšana), dabiskajos zālājos jānodrošina apsaimniekošanas un piemēroto dzīvotņu uzturēšanas nepārtrauktība. Iespējams, dažviet nepieciešami nelieli augsnes virskārtas traucējumi.
Autori: Aiva Bojāre*, Ansis Opmanis.
Summary. Rattlesnake grape-fern – Botrychium virginianum. It is rarely found throughout Latvia, mainly in the Coastal Lowland. The AOO is 116 km2, and the EOO – 45,730 km2. Studies on the changes in distribution in Latvia have not been conducted. Mostly, only a few individuals have been found per site, rarely more than 10–20 individuals. The population size in Latvia is less than 250 individuals. Studies on the population size and its changes in Latvia have not been conducted. The species grows in dry to moist broadleaf, broadleaf-spruce forests, in drained deciduous forests, including young forests, but less often in dry meadows, pastures and roadsides. Potential threats include deforestation, drainage, land use change and overgrowing of grasslands. Most of the localities are outside protected areas. The species has been found in the Ķemeri National Park, and the “Abavas senleja” and “Silene” Nature Parks. Three microreserves have been established for the protection of this species. The conservation of B. virginianum requires the preservation of old-growth forests (ensuring a non-interference regime and preventing drainage), and the continuity of management and maintenance of semi- natural grasslands.
Literatūras saraksts
