Atgriezties
Kritiski apdraudēta (CR)

Zaļā dzegužpirkstīte

Dactylorhiza viridis (L.) R. M. Bateman, Pridgeon et M. W. Chase

 
Kritiski apdraudēta (CR)

Zaļā dzegužpirkstīte

Dactylorhiza viridis (L.) R. M. Bateman, Pridgeon et M. W. Chase

Foto: Lilita Svirževska − zaļā dzegužpirkstīte.
Sinonīmi: Coeloglossum viride (L.) Hartm.
Agrāk lietotie nosaukumi: zaļā dobziede Coeloglossum viride (L.) Hartm.
Dzimta: Orchidaceae – orhideju.
Kategorija un kritēriji Latvijā: CR B1ab(i,ii,iii,iv,v)+2ab(i,ii,iii,iv,v), 2023.
Kategorija globāli, Eiropā: –, LC 2011.
Statuss Baltijas jūras reģiona valstīs: Dānija (RE, 2018), Vācija (2, 2018), Polija (VU, 2016), Lietuva (CR, 2021), Igaunija (CR, 2017), Zviedrija (LC, 2020), Somija (NT, 2019), Baltkrievija (EN, 2015), Krievijas apgabali (Karaļauču (-), Pleskavas (+), Ļeņingradas (2021), Novgorodas (2021)).
Saskaņā ar IUCN metodiku.
    Biotopi:
4.4. Mērenās joslas zālājs.
    Draudi: 2.1. Kultūraugu tīrumi, 7.3. Citas ekosistēmas izmaiņas, 4.1. Ceļi un dzelzceļi, 4.2. Komunālo pakalpojumu līnijas, 2.2. Stādījumi koksnes un celulozes ieguvei.
    Aizsardzības pasākumi: 2.1. Atradņu/teritoriju apsaimniekošana, 2.3. Biotopu un dabisko procesu atjaunošana, 5.1. Tiesību akti.
Konvenciju pielikumi: CITES II.
Biotopu direktīvas pielikums: –.
Aizsardzības statuss Latvijā: ĪAS, ML.
LSG iepriekšējie izdevumi: 3. kat. (1985), 2. kat. (2003).

 

Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 7−25 cm augsts lakstaugs. Gumi šķelti līdz dalīti 2–3 daļās, ar piesaknēm. Lapas 2–5, apakšējās olveidīgas, vidējās lancetiskas, 3–10 cm garas. Augšējās lapas lancetiskas, līdzīgas pieziedlapām. Pieziedlapas 0,8–2,5 cm garas, lancetiskas, vienādā garumā ar ziediem vai 2–3 reizes garākas nekā tie. Ziedi 5–25, līdz 10 cm garā vārpā. Zieda krāsa variē no zaļgandzeltenas līdz sārti brūnai. Zieda lūpa manāmi garāka nekā citas apziedņa daļas, trīsdaivaina, vidējā daiva īsāka nekā sānu malas, galā ar zobiņu. Piesis īss, maisveidīgs, strups, gaišs. Auglis – pogaļa. Zied jūnijā un jūlijā (Cepurīte 2005; Priedītis 2014). Eiropā to apputeksnē kukaiņi (Durka 2002), bet Ziemeļamerikā tai raksturīga arī pašappute (Catling 1983). Aug pa vienai vai nelielās grupās. Vairojas ar sēklām (Durka 2002). Vidējais sēklu izplatīšanās attālums 10–500 m (Lososová et al. 2023).

Izplatība. Suga sastopama visā Eiropā, izņemot Pireneju pussalas R daļu, lielākajā daļā Āzijas un Ziemeļamerikas (Govaerts 2024). Igaunijā paretam sastopama R un DA daļā, un salās (eElurikkus 2022), bet Lietuvā suga sastopama galvenokārt A daļā. Lietuvā sugas izplatība ir mazinājusies, un šobrīd zināmas tikai piecas nelielas sugas atradnes (Uogintas 2021). Reti sastopama suga Krievijas ZR (Сорокина и др. 2021). Latvijā 20. gs. vidū suga bija reti sastopama gandrīz visā valstī, visvairāk atradņu bija A daļā (Cepurīte 2005). 2022. gadā nebija zināma neviena sugas atradne, un tikai vienā no atradnēm vēl ir saglabājušies piemēroti zālāji. Iespējams, suga sastopama citviet Latvijā, jo vēl ir sugai piemērotas dzīvotnes – mēreni mitri, barības vielām nabadzīgi zālāji. Sastopamības apgabals (EOO) un apdzīvotā platība (AOO) ir 4 km2. EOO ir ievērojami samazinājies, salīdzinot ar 20. gs. zināmo (Cepurīte 2005).

Populācija. Šobrīd Latvijā nav zināma neviena sugas atradne. Pēdējo reizi suga konstatēta 2012. gadā valsts A daļā neielabotos zālājos, kur vairākās atradnēs atrasti daži indivīdi.

Dzīvotnes un ekoloģija. Literatūrā minētas dažādas sugas augtenes: gan vidēji skābas (Tichý et al. 2023), gan izteikti kaļķainas (Stroh et al. 2020). Latvijā suga konstatēta sausos līdz mēreni mitros, barības vielām nabadzīgos, bet ne kaļķainos zālājos, bieži vietās ar zemu zelmeni, piemēram, vilkakūlas zālājos. Līdzīgās augtenēs aug Lietu(Uogintas 2021) un Čehijā (Sádlo et al. 2007). Krievijas ZR un Britu salu D daļā tā sastopama galvenokārt kaļķainās augsnēs. Krievijas ZR daļā tā aug zālājos karbonātiskās augsnēs, pamestos kaļķakmens karjeros, arī apšu mežos (Сорокина и др. 2021). Britu salu D daļā suga aug galvenokārt sausos zālājos uz krīta cilmieža un kāpu zālājos. Citviet Britu salās tā nav tik ļoti saistīta ar kaļķainām augsnēm, un aug dažādos zālājos, arī uz klintīm, ceļmalās (Stroh et al. 2020).

Izmantošana un tirdzniecība. –

Apdraudējums. Sugu apdraud zālāju apsaimniekošanas pārtraukšana, uzaršana, apmežošana un zālāju iznīcināšana, piemēram, ierīkojot dažādus infrastruktūras objektus, – elektrolīnijas, ceļus u. tml.

Aizsardzība. Sugas atradne, kur vēl ir sugai piemēroti zālāji, atrodas ārpus ĪADT.

Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Jāpēta sugas izplatība un populācija, kā arī ģenētiskā daudzveidība. Jāapsaimnieko zālāji sugas atradnē. Svarīga ir dabisko zālāju atjaunošana.CR

Autori: Liene Auniņa,* Sanita Putna, Lilita Svirževska.

Summary. Frog orchid – Dactylorhiza viridis. Until the mid-20th century, it was rarely found throughout almost all of Latvia. The species was last recorded in 2012 in eastern Latvia. Currently, there are no recent records of the species, although suitable grassland habitats have survived in the sites where it was found last time. It may occur elsewhere in Latvia, as there are still suitable habitats. Both the AOO and the EOO are 4 km2. The EOO has decreased significantly compared to the distribution of the species in the 20th century. In Latvia, D. viridis has been found in dry to mesic nutrient- poor, carbonate-poor grasslands; mostly in low-sward grasslands, for example, Nardus stricta grasslands. The threats are the cessation of grassland management and change of land use type. The localities where the species was last recorded occur outside the protected areas. Studies on the distribution and population size of the species in Latvia are needed. For its conservation, grassland management in its relatively recent locality should be resumed.

Literatūras saraksts

  • Catling, P.M. 1983. Autogamy in eastern Canadian Orchidaceae: a review of current knowledge and some new observations. Naturaliste Canadien, 110: 37–53.
  • Cepurīte, B. 2005. Coeloglossum viride (L.) Hartm. – zaļā dobziede. Grām.: Šulcs, V. (red.). Latvijas vakulāro augu flora. 7. Orhideju dzimta (Orchidaceae). Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, Rīga, 22. lpp.
  • Durka, W. 2002. Blüten- und Reproduktionsbiologie. In: Klotz, S., Kühn, I., Durka, W. (eds.). BIOLFLOR – Eine Datenbank mit biologisch-ökologischen Merkmalen zur Flora von Deutschland, Schriftenreihe für Vegetationskunde, 38: 133–175.
  • eElurikkus 2022. Estonian eBiodiversity Portal. https://elurikkus.ee/app/taxonomy/taxon/749734 [skatīts 08.06.2022.].
  • Govaerts, R. (ed.). 2024. WCVP: World Checklist of Vascular Plants. Facilitated by the Royal Botanic Gardens, Kew. [WWW document] URL http://sftp.kew.org/pub/data-repositories/WCVP/ [skatīts 21.05.2024.].
  • Lososová, Z., Axmanová, I., Chytrý, M., Midolo, G., Abdulhak, S., Karger, D.N., Renaud, J., Van Es, J., Vittoz, P., Thuiller, W. 2023. Seed dispersal distance classes and dispersal modes for the European flora. Global Ecology and Biogeography, 32(9): 1485–1494.
  • Priedītis, N. 2014. Zaļā dobziede Coeloglossum viride (L.) Hartm. Latvijas augi. Enciklopēdija. Gandrs Poligrāfija, Rīga, 787. lpp.
  • Sádlo, J., Chytrý, M., Pyšek, P. 2007. Regional species pools of vascular plants in habitats of the Czech Republic. Preslia, 79: 303–321.
  • Stroh, P.A., Humphrey, T.A., Burkmar, R.J., Pescott, O.L., Roy, D.B., Walker, K.J. (eds.). 2020. Dactylorhiza viridis (L.) In: BSBI Online Plant Atlas. https://plantatlas2020.org/atlas/2cd4p9h.7mm1e8 [skatīts 10.12.2023.].
  • Uogintas, D. 2021. Žalioji gegūnė Dactylorhiza viridis (L.) R. M. Bateman, Pridgeon & M. W. Chase. Kn.: Rašomavičius, V. (red.). Lietuvos raudonoji knyga. Gyvūnai, augalai, grybai. Vilnius, psl. 403.
  • Tichý, L., Axmanová, I., Dengler, J., Guarino, R., Jansen, F. et al. 2023. Ellenberg-type indicator values for European vascular plant species. Journal of Vegetation Science, 34(1), e13168.
  • Сорокина, И.А., Ликсакова, Н.С., Конечная, Г.Ю. и др. 2021. Атлас сосудистых растений Северо-Запада европейской части России. Том 1. Товарищество научных изданий КМК, Москва, 296 с.
Projekta finansētāji un partneri