Morfoloģija un bioloģija. Daudzgadīgs 20–40 cm augsts lakstaugs. Ziedošo dzinumu stublāji pie pamata pārkoksnējušies, stāvi, vienkārši vai augšdaļā zaroti. Pie stublāja pamata attīstās daudzi īsi neziedoši dzinumi. Apakšējās stublāja un neziedošo dzinumu lapas šauri lineāras, sarveidīgas, stāvas, līdz 10 cm garas, garākas nekā stublāja posmi, mala sīki attālināti zobaina, raupja. Augšējās stublāja lapas īsākas nekā stublāja posmi, mazliet platākas, šauri lineāras. Ziedkopa skraja, skarveida, ar daudziem ziediem, ziedu kāti ievērojami garāki nekā kauss. Kauslapas 2,5–3,5 mm garas, plati olveida ar plēvjainu malu un vienu vāji saredzamu dzīslu. Vainaglapas baltas, iegareni otrādi olveida, gals ar seklu jomu, divas reizes garākas nekā kauslapas. Auglis – plati olveida, gluda, spīdīga pogaļa, atveras ar sešiem īsiem zobiņiem. Zied no jūnija līdz augustam (Gavrilova 1999, 2003).
Izplatība. Plaši sastopama suga Eirāzijā no Centrāleiropas līdz Krievijas Tālajiem Austrumiem (Malyschev, Peschkova 2003), bet Eiropas ziemeļos (Skandināvijā, Britu salās) un dienvidos (Vidusjūras reģionā) suga nav sastopama (Govaerts 2024). Latvijā un Igaunijā suga sasniedz izplatības ZR robežu (GBIF 2022). Latvijā sugas sastopamības apgabals (EOO) ir 16 896 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 72 km2. Sugas izplatība, visticamāk, sarūk, salīdzinot ar 20. gs. beigās zināmo (Gavrilova 2003). Piemēram, suga vēsturiski bija zināma atsevišķās atradnēs Zemgalē (Tabaka 2001) un Kurzemē (Табака 1977), bet pēdējos 30 gados tā šeit vairs nav konstatēta.
Populācija. Populācijas lielums un dinamika Latvijā nav pētīta. Kopējais atradņu skaits valstī ir aptuveni 25–30, tomēr, kā rāda pēdējo gadu novērojumi, daudzās atradnēs indivīdu skaits ir kritiski mazinājies. Salīdzinot pašreizējo atradņu skaitu ar 20. gs. 80. gadu datiem (Фатаре 1986), suga ilgstoši nav konstatēta un, iespējams, izzudusi Kurzemes un Zemgales atradnēs. Par sugas atradņu skaita mazināšanos var spriest gan pēc zinātnisko herbāriju datiem (DAU, LATV), gan publikācijām par ĪADT floru (piemēram, Jukna 1979; Вимба 1985), gan pēc dabas aizsardzības plāniem atsevišķām ĪADT, kas ir uzskatāmas par šīs sugas kodolteritorijām (Evarts-Bunders, Jurševska 2010; Evarts-Bunders 2020), kur tās atradnes vērtējamas kā nelielas un konstatēti tikai daži līdz daži desmiti ziedošu ceru.
Dzīvotnes un ekoloģija. Sausu, kaļķainu, barības vielām nabadzīgu augteņu suga, aug klajās vietās (Tichý et al. 2023). Tai nepieciešami nelieli augsnes virskārtas traucējumi (Midolo et al. 2023). Latvijā tā sastopama galvenokārt sausos priežu mežos, tostarp mežos uz osveida reljefa formām, kā arī sausās kaļķainās mežmalās.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Sugu apdraud intensīva mežsaimnieciskā darbība priežu mežos, meža kultūru ierīkošana un citi intensīvās mežsaimniecības pasākumi. Negatīvu ietekmi rada arī bieza pameža ieviešanās, ko izraisa sauso priežu mežu aizaugšana dabiskās sukcesijas un eitrofikācijas rezultātā.
Aizsardzība. Aptuveni 60% atradņu konstatētas ĪADT: dabas liegumā “Lubāna mitrājs”, dabas parkos “Daugavas loki”, “Numernes valnis”, “Ogres Zilie kalni”.
Priekšlikumi sugas saglabāšanai. Ņemot vērā piemērotu dzīvotņu mazināšanos intensīvas mežsaimniecības un eitrofikācijas rezultātā, kā arī to, ka vērojama sugas atradņu izzušana un indivīdu skaita mazināšanās, jāpārbauda agrāk konstatētās atradnes. Jāprecizē populācijas lielums un izplatības dinamika, kā arī apdraudošie faktori. Jānodrošina sugai piemērotu dzīvotņu saglabāšana, sekmējot to aizsardzību (piemēram, atbilstošs ĪADT zonējums) un veicot atbilstošus apsaimniekošanas pasākumus, saglabājot sausās, labi izgaismotās dzīvotnes. Jāveic pētījumi par dzīvotņu apsaimniekošanas pasākumiem, kas sekmē sugas saglabāšanos. Ieteicama sugas aizsardzības plāna izstrāde.
Autors: Pēteris Evarts-Bunders.
Summary. Siberian sandwort – Eremogone procera. In Latvia, the AOO is 72 km2, and the EOO – 16,896 km2. There are no reliable data on changes in the AOO and the EOO. The population size and number dynamics in Latvia are unknown. The total number of localities in the country is ca. 25–30; however, as the recent observations suggest, the number of individuals in many sites has critically decreased. It grows in dry pine forests, dry calcareous grasslands at forest edges. The largest percentage of the known localities is in protected areas: the “Lubāna mitrājs” Nature Reserve, the “Daugavas loki”, “Numernes valnis” and “Ogres Zilie kalni” Nature Parks. The main threats are intensive forestry operations in dry pine forests, eutrophication, and natural succession that leads to increased shading. It is necessary to survey the localities and clarify the population size, distribution dynamics and threats. The preservation of suitable habitats must be ensured by promoting an appropriate protection regime and management to restore and maintain semi-open, light dry pine forests.
Literatūras saraksts
