Morfoloģija un bioloģija. Zilspārnu smiltājsisenis, salīdzinot ar citiem Latvijā sastopamajiem smiltājsiseņiem, ir slaidāks, ar apaļu galvu un lielām acīm. Ķermeņa garums tēviņiem 17–19 mm, mātītēm 20–33 mm. Priekškrūtis bez izteikta ķīļa, ar sašaurinājumu priekšējā daļā (izteikti tēviņiem), un tās šķērso trīs rievas. Ķermeņa krāsojums pelēks vai smilškrāsas, ar tumšākiem plankumiem, kas uz priekšspārniem veido trīs tumšākas joslas. Plankumi virzienā uz spārnu galiem kļūst arvien vairāk izkliedēti. Sugai piemīt laba lidotspēja. Pakaļspārni caurspīdīgi ar blāvi zilganu krāsojumu, kas izteiktāks spārna pamatnē. Arī uz ķermeņa virsmas – vēdera galā (no virspuses), lēcējkāju iekšpusē un uz galvas – var būt zils krāsojums. Attīstās ar nepilnīgu pārvēršanos. Olas dēj augsnē. Pavasarī no tām izšķiļas kāpuri, kas ir morfoloģiski līdzīgi pieaugušiem indivīdiem. Kāpuriem atkarībā no attīstības stadijas nav vai ir nepilnīgi attīstīti spārni; to krāsojums ir atkarīgs no attīstības substrāta un padara tos grūtāk pamanāmus nekā pieaugušos indivīdus. No citām līdzīgām sugām kāpurus var atšķirt pēc priekškrūšu īpašībām. Pieaugušie indivīdi sastopami augustā un septembrī. Fitofāgi – barojas ar graudzālēm un citiem lakstaugiem.
Izplatība. Pamatareāls ir Eiropa, izteikti tās centrālā daļa. Izplatības areāls sniedzas no ZR Āfrikas (Kanāriju salām un Marokas) līdz Melnās jūras reģionam un dienvidiem (GBIF 2022). Lietuvā sastopama valsts D daļā un Baltijas jūras piekrastē (Budrys et al. 2008). Igaunijā zināma tikai viena atradne Hījumā salā (Runnel 2017). Latvija nosacīti atrodas izplatības areāla ziemeļos, bet ne uz tā robežas. Sastopamības apgabals (EOO) ir 41 km2, un apdzīvotā platība (AOO) ir 16 km2. Turklāt mūsdienu atradnes – mežu masīvs uz ziemeļiem no Sitas un Pededzes palienes valsts ZA daļā un Mežoles apkārtnē (M. Kalniņa, V. Spuņģa pers. novērojumi) – atrodas tālu no vēsturiskajām atradnēm (Pierīgā, Piejūras zemienē), kurās suga vairs nav konstatēta. Pamatojoties uz 1931.–1979. gada datiem, kādreiz sugas izplatība bijusi plašāka, attiecīgi EOO bijis 3985 km2 (samazinājums par 99%) un AOO – 40 km2 (samazinājums par 60%). Ņemot vērā, ka sugai nav slēpta dzīvesveida un ekoloģija un bioloģija ir līdzīga citiem smiltājsiseņiem, var uzskatīt, ka vietās, kur ir konstatēts parkšķis Psophus stridulus un raibspārnu smiltājsisenis Oedipoda caerulescens, ir sugai piemēroti apstākļi, tomēr suga tās neapdzīvo.
Populācija. Eiropā 20. gs. reģionālā populācija ir strauji mazinājusies, bet mūsdienās pieaug, un suga kolonizē jaunas teritorijas, tostarp mākslīgi izveidotus biotopus (Hochkirch et al. 2016). Baltijas valstu reģionālā populācija, visticamāk, ir stipri sadrumstalota, jo visās Baltijas valstīs suga ir ļoti reta. Lietuvā veiktā pētījumā ar atkārtotās ķeršanas metodi novērtēts, ka sugas reģionālā populācija ir bijusi aptuveni 621–697 indivīdi (Budrys et al. 2004). Latvijā nav dati ne par reģionālās populācijas lielumu, ne tendencēm, tomēr pēc novērojumu informācijas var vērtēt, ka populācija ir ļoti neliela. Pašlaik zināmās atradnes ir izcirtumos (M. Kalniņa un V. Spunģa novērojumi), kas ir sugai piemērota dzīvotne tikai īslaicīgi. 2021. gadā šie izcirtumi bija aizauguši, un suga tajos vairs netika konstatēta (V. Spunģis, pers. ziņojums).
Biotopi un ekoloģija. Pamatareālā suga sastopama galvenokārt pionierveģetācijā uz sausiem un akmeņainiem substrātiem (Sardet et al. 2021). Baltijas valstīs sugai nepieciešamas atklātas, sausas vietas ar zemu, skraju augāju un regulāriem substrāta traucējumiem (Spuris 1998; Budrys 2021). Tādas ir pelēkās un iekšzemes kāpas, sausi virsāji. Latvijā vēsturiskās atradnes (1931–1979) ir Piejūras zemienes kāpu biotopos un virsājos (Starka et al. 2022), bet mūsdienu – izcirtumos. Piemēroti ir arī mākslīgi biotopi ar skraju augāju un pioniersugām (raktuves, karjeri), kā arī akmeņaini un grantaini upju krasti (Sardet et al. 2021), Latvijā suga tādos biotops nav konstatēta. Arī Lietuvā atradnes ir sausos biotopos, piemēram, pelēkajās un iekšzemes kāpās, virsājos (Budrys et al. 2008). Ārpus Latvijas suga ir biežāk sastopama reljefa pacēlumos (uzbērumos, klintīs, akmeņainos pauguros), kā arī grants sanesumos dabisku upju krastos (Hochkirch et al. 2016; Sardet et al. 2021; Roesti, Rutschmann 2022). Iespējams, sugas retā sastopamība skaidrojama arī ar to, ka Latvijā šādu biotopu trūkst. Līdzīgi kā citiem smiltājsiseņiem, sugai dzīvotnē nepieciešams smilšains, grants vai akmeņains substrāts olu dēšanai, skraja veģetācija un graudzāles, lai barotos.
Izmantošana un tirdzniecība. –
Apdraudējums. Eiropā to uzskata par tipisku pioniersugu. No zināmajiem apdraudošajiem
faktoriem galvenais ir biotopu apsaimniekošanas trūkums, kā rezultātā tie aizaug ar kokaugiem, mainās veģetācijas struktūra un sastāvs un zūd olu dēšanai piemērotais substrāts. Eiropā to apdraud arī dambju veidošana uz upēm, kas mazina akmeņaino un grantaino krastu pieejamību (Hochkirch et al. 2016). Latvijā šo biotopu nozīme sugas apakšpopulācijām nav pētīta; visticamāk, tā nav nozīmīga. Suga novērtēta kā stipri apdraudēta (EN), pamatojoties uz reto sastopamību, nelielo izplatību un tās mazināšanos, salīdzinot ar izplatību 20. gs. Apdraudējumu pastiprina nelielais atradņu skaits nepietiekami piemērotos biotopos un piemēroto biotopu nepietiekamā kvalitāte (DAP 2019). Tāpēc prognozējama EOO, AOO, kā arī apdraudējuma ietekmes apgabalu un pieaugušo īpatņu skaita mazināšanās.
Aizsardzība. 2004. gadā suga svītrota no īpaši aizsargājamo sugu saraksta. Pēdējos 20 gados suga novērota tikai četras reizes (visas ārpus ĪADT). Suga ir jāiekļauj īpaši aizsargājamo sugu sarakstā kā suga, kurai var veidot mikroliegumus. Jāturpina un jāievieš sugai piemēroto sauso biotopu apsaimniekošanas pasākumi ar mērķi nepieļaut to aizaugšanu ar kokiem un krūmiem – kontrolēta virsāju dedzināšana, pelēko kāpu apsaimniekošana un traucējumu intensitātes regulēšana smiltāju zālājos –, lai nenotiktu velēnas saslēgšanās un atklātas augsnes laukumu mazināšanās, kā arī jāizcērt jaunie koki. Vēsturiskās un mūsdienu atradnes un tām tuvākā apkārtne jāapseko, lai precizētu sugas izplatību. Jāapseko sugai piemērotie biotopi, kas saistīti ar ūdeņu krastiem un pioniersabiedrībām – grants karjeri, grantaini un akmeņaini upju krasti. Par sugas sastopamību šādos biotopos Latvijā nekad nav ziņots, tomēr pastāv iespēja, ka izsenis suga ir meklēta tikai vietās, kur tās ekoloģiskā niša pārklājas ar citiem smiltājsiseņiem. Mikroliegumi veidojami vietās, kur novērojami vairāki sugas indivīdi (tostarp mātītes) vienuviet, taču ne izcirtu. Mikroliegumos jānodrošina atbilstoša sugai piemēroto biotopu apsaimniekošana. Lai spriestu par reģionālās populācijas izmaiņām un katras populācijas dzīvotspēju, jāveic sugas monitorings.
Autore: Rūta Starka.
Summary. Blue-winged sand grasshopper – Sphingonotus caerulans. The core range of the species is in Central Europe, but the overall range is wider. Latvia is situated in the north of its range. The EOO is 41 km2, and the AOO is 16 km2, but potentially both are slightly larger. There are fewer present-day localities, and they are geographically distant from the historical ones (1931–1979) where the species is no longer found. The Baltic regional population is likely to be severely fragmented, as the species is very rare in all three countries. The regional population in Latvia is very small – the only currently known localities are in forest clearings, which may only provide temporary habitat for the species. In its core range, the species occurs mainly in pioneer vegetation (mines, quarries, forest clearings), rocky and gravelly riverbanks and on elevated terrain. In the Baltic countries, the species requires open, dry sites with low, sparse vegetation and regular disturbance of the substrate. Such habitats are grey and inland dunes and dry heaths. The main threat is the lack of habitat management, resulting in overgrowth with woody species, changes in vegetation structure and composition, loss of pioneer vegetation characteristics and consequent loss of substrate suitable for egg–development. None of the known localities are in protected areas or suitable sustainable habitats. The species is assessed as Endangered (EN) due to its rarity, small distribution area and decline compared to its former distribution. The threat is exacerbated by the small number of sites in poorly suitable habitats and the inadequate quality of suitable habitats. Therefore, a decline in EOO, AOO, as well as in the number of localities and adult individuals is expected. Inventories of the earliest and currently known localities and their surroundings are needed to estimate the distribution of the species. Suitable habitats associated with water banks and pioneer communities should be surveyed to assess their role in the conservation of the species. Monitoring of the species is necessary. Management of habitats suitable for the species should be continued and implemented to prevent overgrowth, turf development and loss of open soil. It currently has no legal protection in Latvia. It must be included on the list of protected species for conservation of which micro-reserves can be established.
Literatūras saraksts
