Janvāra mēneša suga - baltais zaķis

Šoreiz mēneša sugas godā celsim garausi, kura apmatojums šobrīd pielāgojies sniega segai - balto zaķi (Lepus timidus). Baltais zaķis nereti tiek jaukts ar pelēko zaķi (Lepus europaeus), jo abas sugas vizuāli atšķiramas tikai ziemas laikā. Abas zaķu sugas ir radnieciskas, bet baltais zaķis ir mežu suga, kamēr pelēkais zaķis vairāk izvēlas atklātas ainavas. Ja kādā vietā abu sugu areāli pārklājas, sāk dominēt pelēkais zaķis, līdz ar to, Latvijā pelēkais zaķis ir biežāk sastopams nekā baltais.

Baltā zaķa apmatojuma maiņa notiek divreiz gadā, un ilgst aptuveni 2,5 mēnešus. Pavasarī pakāpeniski nomaina apmatojumu sākot no ķermeņa priekšpuses, bet rudenī – pretējā virzienā. Vasarā mugura rūsgana vai rūsgani pelēka, galva tumšāka, bet sāni gaišāki, vēders baltgans. Ziemā kažoks pilnībā balts, vienīgi ausu galiņi paliek melni. Turpretim pelēkais zaķis ir vairāk rūsganas krāsas un pelēcīgs paliek tikai pavasarī.

Baltā zaķa ziemas un vasaras kažoki.

Baltā zaķa ļipa ir īsa (6-7 cm), un atšķirībā no pelēkā zaķa - ieapaļa. Pelēkajam zaķim tā ir garāka, iegarena, ar izteiktu tumšu plankumu virspusē. Baltā zaķa ausu galiņi visu gadu ir melni, un auss apmale rotāta ar baltu svītru (pelēkajam zaķim tā ir tumša). Pakaļkājas (13-17 cm) ievērojami garākas par priekškājām (7-9 cm), pēdas noapaļotas. Pēdu apakšpuse viscaur biezi klāta ar amortizējošiem matiņiem. Priekškājām 5 pirksti, pakaļkājām - 4. Vidēji baltais zaķis ir 45-50 cm garš un sver 3-5kg. 

Vidēji dzīvo 8 - 9 gadus. Aktīvs visu gadu, dominē krēslas un tumsas aktivitāte. Nometnieks (apdzīvo noteiktu teritoriju) un savrupnieks (dzīvo pa vienam). Visbiežāk uzturas jaukta tipa mežos, kas robežojas ar aizaugošiem izcirtumiem, laucēm, zālājiem, purviem vai ūdenstilpēm.

Ziemā baltā garauša pakaļējo ķepu matainums pieaug, un kalpo kā sniega kurpes, neļaujot iegrimt dziļi sniegā. Savukārt tā zobi aug visu mūžu – graužot tie dilst un ir jāataudzē. Atšķirībā no grauzējiem apakšžoklī ir četri priekšzobi, nevis divi. Acis ir izvalbītas, tāpēc redzes leņķis ir teju 360°. Taču redze kopumā vāji attīsta – tālumā zaķis spēj izšķirt tikai kustīgus objektus 

Baltais zaķis vasarā. Foto: Charles J. Sharp

Zaķis ir viens no ātrākajiem dzīvniekiem Latvijā – briesmu brīžos tas spēj pārvietoties ar 50-60 km/h lielu ātrumu. Tāpat, lai izvairītos no plēsējiem, zaķi jauc pēdas – pārvietojas gariem lēcieniem, izdara tālus sānlēcienus, met lokus atgriežoties uz savām iepriekš iemītajām takām. Arī plēsēju vajāti zaķi bēg mezdami cilpas. 

Baltais zaķis vasarā ir zālēdājs - pārtiek no augu zaļajā daļām. Ziemā grauzējs – barojas ar lapu koku zariem un mizu, sūnām un ķērpjiem. Raksturīga koprofāgija, jeb savu ekskrementu ēšana, kas palielina pārtikas sagremojamību un palīdz uzturēt gremošanas sistēmas mikrofloru. Zaķi mēdz grauzt briežu, aļņu un stirnu ragus un skrubināt dzīvnieku skeleta atliekas, tādā veidā uzņemot nepieciešamās minerālvielas.

Sugas izplatības karte Latvijā. Autors: Jānis Ukass.

Apdraudējumi

Populācijas lielumu ietekmē klimata pārmaiņas, cilvēku darbība, plēsēji, slimības u.c. apstākļi. Zviedrijas dienvidos populācija sarukusi siltāku ziemu ietekmē. Lietuvā novērtēta kā jutīga suga (VU) – plēsēju savairošanās un dzīvotņu degradācijas dēļ. Latvijā populācija sarukusi salīdzinājumā ar 21. gadsimta sākumu domājams vairāku faktoru dēļ – bezsniega periodu pieaugums, augu aizsardzības līdzekļu lietošana, konkurence un hibridizācija ar pelēko zaķi. Tomēr suga vērtēta kā droša (LC), jo pēdējo 10 gadu laikā populācija ir stabila, aptuveni 10-11 tūkstošu indivīdu apmērā.

Vairošanās

Baltais zaķis ir poligāms – mātīte piesaista vairākus tēviņus, starp kuriem notiek boksam līdzīga riesta cīņa. Pirmā pārošanās sezona sākas martā, otrā - maijā. Mātītei gadā 1-2 metieni, un grūsnība ilgst vidēji 51 dienu. Vienā metienā 4-7 mazuļi, vasaras metienā mazuļu parasti ir vairāk. Jaundzimušie ir biezi apmatoti, redzīgi un jau pirmajā dienā spēj patstāvīgi pārvietoties. Mātīte mazuļus zīda 1-2 reizes diennaktī, pārējo laiku pavadot šķirti no tiem, lai mazinātu plēsonības risku. Mazuļu attīstība rit ātri – 7-9 dienu vecumā papildus pienam tie sāk ēst zāli, bet 3-4 nedēļu vecumā kļūst patstāvīgi. Mazuļu mirstība ir augsta – pirmajā mēnesī izdzīvo apmēram trešdaļa jaundzimušo. Baltie zaķi dzimumgatavību sasniedz 11 mēnešu vecumā.

Aizsardzība

Iekļauts Bernes konvencijā un Biotopu direktīvā, kā suga kuras indivīdus drīkst iegūt, ja tiek nodrošināts sugas labvēlīgs aizsardzības stāvoklis. Latvijā ierobežoti izmantojama aizsargājama suga, kuru atļauts medīt no oktobra līdz janvārim.

Baltā zaķa dabiskie ienaidnieki ir plēsīgie putni – klijāni, ērgļi, pūces, kā arī zīdītāji – lapsas, caunas, lūši, vilki, klaiņojoši suņi.

Ja dodoties dabā ieraugi balto zai - ziņo par novērojumu Dabas aizsardzības pārvaldei vai portālā Dabasdati.lv. Priecāsimies saņemt ziņas un fotogrāfijas ar sugas novērojumiem arī mūsu Facebook lapā.

Projekta finansētāji un partneri