Februāris ir mitrāju mēnesis, tādēļ tam par godu šoreiz kā mēneša sugu apskatīsim kādu mitrāju augu sugu - zemeņu āboliņu (Trifolium fragiferum L.). Jāatzīmē, ka mitrāji Latvijā šogad atzīti arī par gada dzīvotni.
Zemeņu āboliņš savu nosaukumu ieguva pateicoties tam, ka tā ziedokopas galviņa līdzinās zemenei, lai gan citi uzstāj, ka zemenei līdzīga ir tieši augļu kopa. Augļa posmā, kad katra ziediņa vainags ir nokritis, rozā kauss uzspūšas un uz tā ir daudz matiņu, kas atgādina zemeni.
Zemeņu āboliņa lapa sastāv no trīs lapiņām. Tas ir daudzgadīgs augs, apmēram 10 līdz 30 cm augstumā no zemes, un tā krāsa variē no maigi rozā līdz sārtam. Zemeņu āboliņš zied no jūnija līdz septembrim
Apaļajā pūkainajā kausā savukārt ir noslēpta maza pāksts ar vienu vai divām sēklām. Ja kausa galviņa nolūst, tā pa ūdeni var aizpeldēt uz citu vietu – tā darbojas kā auga izplatības laiviņa.
Latvijā šis augs lielākoties atrodams jūrmalas pļavās un lagūnu ezeru palieņu pļavās – pārsvarā ap Liepājas ezeru, apkārt Rīgai un Salacgrīvas, Ainažu apkārtnē.
Interesanti, ka Latvijā augs atrasts arī Daugavas ielejā pie Daugavpils, kas ir īpatnēji, jo teritorija atrodas tālu no piejūras.
Kopumā šai sugai ir plašs izplatības areāls teju visā Eiropā, Kaukāzā, Rietumsibīrijā, Vidusāzijā un Ziemeļāfrikā. Šajos reģionos gan zemeņu āboliņa izplatība nav tik ļoti piesaistīta piejūras teritorijām, kā tas ir Latvijā.
Zemeņu āboliņa izplatību šobrīd negatīvi ietekmē tas, ka Latvijā sarūk dabisko pļavu platības, kur nepieciešama pļaušana vai noganīšana. Latvijā suga iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Ja kādreiz dodoties dabā ieraugi zemeņu āboliņu - ziņo par novērojumu Dabas aizsardzības pārvaldei vai portālā Dabasdati.lv. Priecāsimies saņemt ziņas un fotogrāfijas ar sugas novērojumiem arī mūsu Facebook lapā.
Izmantotie avoti:
Šoreiz mēneša sugas godā celsim garausi, kura apmatojums šobrīd pielāgojies sniega segai - balto zaķi (Lepus timidus). Baltais zaķis nereti tiek jaukts ar pelēko zaķi (Lepus europaeus), jo abas sugas vizuāli atšķiramas tikai ziemas laikā. Abas zaķu sugas ir radnieciskas, bet baltais zaķis ir mežu suga, kamēr pelēkais zaķis vairāk izvēlas atklātas ainavas. Ja kādā vietā abu sugu areāli pārklājas, sāk dominēt pelēkais zaķis, līdz ar to, Latvijā pelēkais zaķis ir biežāk sastopams nekā baltais.
Baltā zaķa apmatojuma maiņa notiek divreiz gadā, un ilgst aptuveni 2,5 mēnešus. Pavasarī pakāpeniski nomaina apmatojumu sākot no ķermeņa priekšpuses, bet rudenī – pretējā virzienā. Vasarā mugura rūsgana vai rūsgani pelēka, galva tumšāka, bet sāni gaišāki, vēders baltgans. Ziemā kažoks pilnībā balts, vienīgi ausu galiņi paliek melni. Turpretim pelēkais zaķis ir vairāk rūsganas krāsas un pelēcīgs paliek tikai pavasarī.
Baltā zaķa ļipa ir īsa (6-7 cm), un atšķirībā no pelēkā zaķa - ieapaļa. Pelēkajam zaķim tā ir garāka, iegarena, ar izteiktu tumšu plankumu virspusē. Baltā zaķa ausu galiņi visu gadu ir melni, un auss apmale rotāta ar baltu svītru (pelēkajam zaķim tā ir tumša). Pakaļkājas (13-17 cm) ievērojami garākas par priekškājām (7-9 cm), pēdas noapaļotas. Pēdu apakšpuse viscaur biezi klāta ar amortizējošiem matiņiem. Priekškājām 5 pirksti, pakaļkājām - 4. Vidēji baltais zaķis ir 45-50 cm garš un sver 3-5kg.
Vidēji dzīvo 8 - 9 gadus. Aktīvs visu gadu, dominē krēslas un tumsas aktivitāte. Nometnieks (apdzīvo noteiktu teritoriju) un savrupnieks (dzīvo pa vienam). Visbiežāk uzturas jaukta tipa mežos, kas robežojas ar aizaugošiem izcirtumiem, laucēm, zālājiem, purviem vai ūdenstilpēm.
Ziemā baltā garauša pakaļējo ķepu matainums pieaug, un kalpo kā sniega kurpes, neļaujot iegrimt dziļi sniegā. Savukārt tā zobi aug visu mūžu – graužot tie dilst un ir jāataudzē. Atšķirībā no grauzējiem apakšžoklī ir četri priekšzobi, nevis divi. Acis ir izvalbītas, tāpēc redzes leņķis ir teju 360°. Taču redze kopumā vāji attīsta – tālumā zaķis spēj izšķirt tikai kustīgus objektus
Zaķis ir viens no ātrākajiem dzīvniekiem Latvijā – briesmu brīžos tas spēj pārvietoties ar 50-60 km/h lielu ātrumu. Tāpat, lai izvairītos no plēsējiem, zaķi jauc pēdas – pārvietojas gariem lēcieniem, izdara tālus sānlēcienus, met lokus atgriežoties uz savām iepriekš iemītajām takām. Arī plēsēju vajāti zaķi bēg mezdami cilpas.
Baltais zaķis vasarā ir zālēdājs - pārtiek no augu zaļajā daļām. Ziemā grauzējs – barojas ar lapu koku zariem un mizu, sūnām un ķērpjiem. Raksturīga koprofāgija, jeb savu ekskrementu ēšana, kas palielina pārtikas sagremojamību un palīdz uzturēt gremošanas sistēmas mikrofloru. Zaķi mēdz grauzt briežu, aļņu un stirnu ragus un skrubināt dzīvnieku skeleta atliekas, tādā veidā uzņemot nepieciešamās minerālvielas.
Populācijas lielumu ietekmē klimata pārmaiņas, cilvēku darbība, plēsēji, slimības u.c. apstākļi. Zviedrijas dienvidos populācija sarukusi siltāku ziemu ietekmē. Lietuvā novērtēta kā jutīga suga (VU) – plēsēju savairošanās un dzīvotņu degradācijas dēļ. Latvijā populācija sarukusi salīdzinājumā ar 21. gadsimta sākumu domājams vairāku faktoru dēļ – bezsniega periodu pieaugums, augu aizsardzības līdzekļu lietošana, konkurence un hibridizācija ar pelēko zaķi. Tomēr suga vērtēta kā droša (LC), jo pēdējo 10 gadu laikā populācija ir stabila, aptuveni 10-11 tūkstošu indivīdu apmērā.
Baltais zaķis ir poligāms – mātīte piesaista vairākus tēviņus, starp kuriem notiek boksam līdzīga riesta cīņa. Pirmā pārošanās sezona sākas martā, otrā - maijā. Mātītei gadā 1-2 metieni, un grūsnība ilgst vidēji 51 dienu. Vienā metienā 4-7 mazuļi, vasaras metienā mazuļu parasti ir vairāk. Jaundzimušie ir biezi apmatoti, redzīgi un jau pirmajā dienā spēj patstāvīgi pārvietoties. Mātīte mazuļus zīda 1-2 reizes diennaktī, pārējo laiku pavadot šķirti no tiem, lai mazinātu plēsonības risku. Mazuļu attīstība rit ātri – 7-9 dienu vecumā papildus pienam tie sāk ēst zāli, bet 3-4 nedēļu vecumā kļūst patstāvīgi. Mazuļu mirstība ir augsta – pirmajā mēnesī izdzīvo apmēram trešdaļa jaundzimušo. Baltie zaķi dzimumgatavību sasniedz 11 mēnešu vecumā.
Iekļauts Bernes konvencijā un Biotopu direktīvā, kā suga kuras indivīdus drīkst iegūt, ja tiek nodrošināts sugas labvēlīgs aizsardzības stāvoklis. Latvijā ierobežoti izmantojama aizsargājama suga, kuru atļauts medīt no oktobra līdz janvārim.
Baltā zaķa dabiskie ienaidnieki ir plēsīgie putni – klijāni, ērgļi, pūces, kā arī zīdītāji – lapsas, caunas, lūši, vilki, klaiņojoši suņi.
Ja dodoties dabā ieraugi balto zai - ziņo par novērojumu Dabas aizsardzības pārvaldei vai portālā Dabasdati.lv. Priecāsimies saņemt ziņas un fotogrāfijas ar sugas novērojumiem arī mūsu Facebook lapā.
Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā 14. decembrī aizvadīts projekta LIFE FOR SPECIES rīkotais dabas ekspertu seminārs par abinieku un rāpuļu aizsardzību.
Abinieki un rāpuļi ir ļoti interesantas un nozīmīgas dzīvnieku grupas Latvijas dabas aizsardzības sistēmā. Šo grupu sugas ir īpaši jutīgas pret dažādām cilvēku tiešas un netiešas darbības ietekmēm, vides un klimata pārmaiņām, slimībām, invazīvajām sugām un dzīvnieku tirdzniecību. Tāpēc arī nepieciešamie aizsardzības pasākumi ir plaša diapozona - sākot ar sabiedrības izglītošanu un iesaisti, praktisku dzīvotņu atjaunošanu un aizsardzību, beidzot ar savvaļas populāciju papildināšanu ar nebrīvē audzētiem īpatņiem.
Lai gan abinieku un rāpuļu ekspertu skaits Latvijā ir neliels, Latvijā ir daudzi lieliski šo sugu aizsardzības pasākumu piemēri. Semināra laikā Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza speciālisti Elza Birbele, Rebeka Šķērstiņa un Alessandro Di Marzio dalībniekus iepazīstināja ar kokvardes populāciju atjaunošanas projekta jaunākajiem rezultātiem, kā arī Latvijas ekspertu pieredzi un iespējām globāli apdraudēto sugu aizsardzības projektos.
Latgales zoodārza pārstāvis Mihails Pupiņš pievērsās sarkanvēdera ugunskrupja un purvu bruņurupuča aizsardzības aktualitātēm, kā arī invazīvo sugu problemātikai. Savukārt Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti Ilze Reinika, Alise Ozoliņa un Rihards Miķelsons izcēla sabiedrības iesaistes nozīmi, iepazīstinot ar kampaņas “Misija krupis. Izglāb princi!” rezultātiem, rosinot diskusiju par abinieku un rāpuļu sabiedrisko monitoringu un sabiedrības un ekspertu iesaisti, lai mazinātu nelegālo tirdzniecību ar abiniekiem un rāpuļiem.
Projekta LIFE FOR SPECIES un Latvijas Universitātes abinieku un rāpuļu eksperts Andris Čeirāns iepazīstināja ar sugu apdraudētības vērtēšanas rezultātiem, labākās prakses piemēriem un pieredzi dabas aizsardzības plānu izstrādē, kā arī rosināja diskusiju par galvenajiem tuvākās nākotnes izaicinājumiem un prioritātēm abinieku un rāpuļu aizsardzībā Latvijā.
Projekta LIFE FOR SPECIES koordinators Jēkabs Dzenis pauž: “Seminārs deva unikāla iespēju sapulcēt kopā vadošos Latvijas abinieku un rāpuļu pētniekus un aizsardzības praktiķus, dabas aizsardzības ekspertus un studentus, kam ir pastiprināta interese par abinieku un rāpuļu aizsardzību. Šāda dalīšanās ar zināšanām, pieredzi un idejām ir ārkārtīgi svarīga neskaitāmo izaicinājumu abinieku un rāpuļu aizsardzības jomā risināšanai gan ceļot esošo ekspertu kapacitāti, gan veicinot sadarbību, gan iesaistot jaunus speciālistus”.
Semināru organizēja Dabas aizsardzības pārvalde sadarbībā ar Latvijas Universitātes Bioloģijas Insitūtu un Rīgas Nacionālo zooloģisko dārzu.
Decembra mēnesī daudzi dodas dabā, lai meklētu materiālus dabai draudzīgu svētku dekoru izgatavošanai. Līdz ar to, šis laiks ir īpaši nozīmīgs, lai atgādinātu par svarīgo līdzsvaru starp svētku gaišumu un dabas aizsardzību. Bieži vien mēs pat nenojaušam, cik trausla ir mūsu apkārtējā vide un kā neapdomīgas rīcības rezultātā varam kaitēt retām un apdraudētām sugām. Tieši tādēļ, kā šī mēneša aizsargājamo sugu, esam izvēlējušies caurumaino menegāciju (Menegazzia terebrata) - ķērpi, kuru sastopot dabā, būtu svarīgi to tur atstāt un saudzēt.
Caurumainās menegācijas laponis ir lapveida, rozetveida vai nenoteiktas formas. Ķērpja daivu virspuse lielākoties ir pelēki zaļgana, dažreiz centrālajā daļā tumšāka, matēta, retāk mazliet spīdīga, kaila, ar apaļām vai ovālām atverēm, kuru dēļ ķērpis ieguvuis savu lativsko nosaukumu. Serde balta, iekšā ar dobumu. Apakšpuse ļoti krunkaina, melna, uz malām gaišāka, redzama melna apmale.
Latvijā sugas lielākā populācijas daļa koncentrējas austrumu daļā, izklaidus valsts ziemeļu, centrālajā daļā un Kurzemē. Pēdējo gadu laikā atradņu skaits ir ievērojami palielinājies, kas saistīts ar dabas ekspertu pieaugošajām zināšanām par šīs sugas noteikšanu un konstatēšanu.
Suga galvenokārt sastopama vecos, dabiskos melnalkšņu mežos ar paaugstinātu un stabilu gaisa mitrumu. Sugu visvairāk negatīvi ietekmē mežizstrādes un meliorācijas izraisītas pārmaiņas biotopos.
Ja dodoties dabā ieraugi caurumaino menegāciju - ziņo par novērojumu Dabas aizsardzības pārvaldei vai portālā Dabasdati.lv. Priecāsimies saņemt ziņas un fotogrāfijas ar sugas novērojumiem arī mūsu Facebook lapā.
Nākamā gada septembrī (18.09.2024.-20.09.2024.) Rīgā norisināsies projekta LIFE FOR SPECIES organizētā starptautiskā konference “Safeguarding Biodiversity: Red Lists and Beyond”.
Konferences mērķis ir dalīties pieredzē, nodot zināšanas un labāko praksi par nacionāla un reģionāla līmeņa sarkano sarakstu izveidi, IUCN metodoloģijas pielietojumu, apdraudētu un retu sugu aizsardzību, kā arī bioloģiskās daudzveidības datu sistēmu izveidi un uzlabošanu.
Konference tiks organizēta hibrīdformātā (gan klātienē, gan attālināti), un tā notiks angļu valodā. Plašāka informācija par konferenci pieejama šeit.
25. novembrī tika aizvadīta LU Jauno biologu skolas nodarbība LIFE For Species projekta bezmugurkaulnieku sugu ekspertes Rūtas Starkas vadībā. Nodarbības laikā klātesošajiem skolēniem bija iespēja iejusties pētnieku lomā, un uzzināt vairāk par to, kā notiek sugu apdraudētības novērtēšana pēc IUCN kritērijiem un kā tiek lemts par sugām, kuras iekļaut potenciālajā īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Jauno biologu skola (JBS) ir izglītojošu pasākumu kopums skolēniem, kuras mērķis ir veicināt skolēnu interesi par bioloģiju kā zinātni un nākotnes virzienu, dot iespēju papildināt savas zināšanas un iegūt arī ieskatu bioloģijas studenta dzīvē.
R. Starkas vadītajā nodarbībā piedalījās 82 skolēni no 7. - 12. klasei. Pasākuma laikā jaunieši ar interesi pildīja uzdoto, uzdeva jautājumus un nodarbības noslēgumā patstāvīgi pildīja dažādus uzdevumus.
Patstāvīgā darba uzdevuma laikā bija jāveic aprēķins zilspārnu smiltājsiseņa AOO, EOO, kā arī tā izvērtēšana pēc B kritērija. Skolēniem bija jāsaprot, kur iegūt informāciju par biotopu stāvokli Latvijā un sugu populāciju tendencēm Eiropā, kā arī jāmāk salīdzināt vēsturiskos un mūsdienu izplatības datus, to interpretācijas ierobežojumus. Noslēgumā bija jāpamato sugas aizsardzības nepieciešamība.
Pēc nodarbības un uzdevumiem, skolēni saņēma projekta laikā izstrādātos materiālus - kartiņas, kā arī pirmo trīs vietu ieguvēji katrā no vecuma grupām saņēma projekta brošūru un bukletu.
Bilžu galerija, lai apskatītu bildes - klikšķini uz jebkuru no tām. Foto: Agate Seržante
Paldies visiem dalībniekiem par izrādīto interesi un aktivitāti!
Novembra izskaņā, kad lielākā daļa sikspārņu ir devušies ziemas miegā, vēlamies pastāstīt vairāk par kādu Latvijā sastopamu un aizsargājamu sikspārņu sugu - Eiropas platausi, kas agrāk bija pazīstams kā Platausainais sikspārnis (Barbastella barbastellus).
Eiropas platausis ir vidēja izmēra sikspārnis un tā ķermeņa garums sasniedz 43-64 mm. Dzīvniekam ir tumši brūns apmatojums, ko reizēm rotā nedaudz sirmi vai pat dzeltenīgi matu gali tā mugurpusē. Ādas krāsa tumši brūna. Raksturīgākā sugas pazīme sasaucas arī ar tās latvisko nosaukumu – tam ir platas trijstūrveida ausis, kuras uz pieres saaugušas kopā. Auss radziņš trijstūrveida ar nosmailotu, nedaudz izstieptu virsotni.
Sugai raksturīgi, ka mātītes dzemdē vienu mazuli gadā. Plataušu mūža ilgums dažādos avotos norādīts atšķirīgs, bet vidēji tas svārstās no 5,5- 10 gadiem. Maksimālais zināmais vecums šīs sugas pārstāvim ir 22 gadi.
Eiropas plautausis ir Latvijā ziemojoša suga, kurai nav raksturīgi tāli pārlidojumi. Tā ziemo galvenokārt vecos un maz izmantotos pagrabos. Eiropas platausis ir izteikta mežu suga, kas tradicionāli tiek saistīta ar platlapju mežiem. Latvijā piemērotu vecāku platlapju mežu nav daudz, bet suga reģistrēta vecos muižu parkos un dažāda tipa mežaudzēs.
Jāatzīmē, ka sikspārņi nemīt ligzdās, tie mājo alās, koku dobumos, kā arī ēku bēniņos un pagrabos. Diemžēl, nereti tieši vecu māju pārbūve un nojaukšana apdraud sikspārņus, jo samazinās tiem piemērotu dienas slēptuvju un vairošanās vietu skaits. Tāpat, sikspārņiem kaitē vecu, dobumainu koku izciršana. Kā vēl viens risks jāmin kukaiņu samazināšanās, jo tas apdraud sikspārņu iespēju atrast pietiekamu barības apjomu.
Latvijā sugas galvenais apdraudējums ir tieši mežizstrāde, kuras rezultātā samazinās vecu un kalstošu vai nokaltušu koku daudzums ar piemērotām slēptuvēm, tiek fragmentēti mežu masīvi, kā arī ar meliorāciju izmainīts mitruma režīms.
Arī Latvijā piemērotu paslēptuvju daudzums mežā ir viens no noteicošajiem faktoriem sugas klātbūtnei. Retāk šīs sugas mītnes atrodamas ēkās. Ziemo pazemes mītnēs, Latvijā zināmās ziemošanas vietas atrastas dažādos vecos pagrabos.
Suga medī naktstauriņus, kaut gan var medīt arī cita veida kukaiņus.
Eiropas platausis 3 reizes novērots ziemošanas vietās Gaujas Nacionālā parka alās, tomēr pēdējo 30 gadu laikā neviens šīs sugas indivīds Gaujas Nacionālā parka teritorijā nav konstatēts. Šobrīd zināmie atradumi īpaši aizsargājamās teritorijās ir tikai dabas liegumā “Dunika” un dabas parkos “Ogres ieleja” un “Talsu pauguraine”.
Ja dodoties dabā vai savas mājas pagrabā ieraugi Eiropas platausi - ziņo par novērojumu Dabas aizsardzības pārvaldei vai portālā Dabasdati.lv. Priecāsimies saņemt ziņas un fotogrāfijas ar sugas novērojumiem arī mūsu Facebook lapā. Atgādinām, ka sastopot sikspārņus, nevajadzētu traucēt to atpūtu, un jāizvairās no lieku trokšņu, gaismu un citu traucēkļu radīšanas.
Aukstajos Ziemeļeiropas piekrastes ūdeņos mīt zivs, kura nereti paliek neievērota tās šķietami nemanāmā izskata dēļ. Tomēr lucītis (Zoarces viviparus) Latvijā ir nozīmīga suga, tādēļ noslēpumaino zivi šomēnes celsim mēneša sugas godā.
Lucītim ir garš, nedaudz čūskai līdzīgs ķermenis, kura krāsa svārstās no brūniem līdz pat zaļiem toņiem, atkarībā no zivs dzīves vides. Krāsojums palīdz lucītim noslēpties no tā dabiskajiem ienaidniekiem, kalpojot kā laba kamuflāža, kad zivs atpūšas jūras ūdeņu akmeņainajā vai dubļainajā pamatnē. Lucītis var sasniegt līdz pat 52cm garumu, Baltijas jūrā līdz 40 cm, parasti 25-35 cm.
Atšķirībā no daudzām citām zivju sugām, lucīši ir dzīvdzemdētāji- apaugļošanās norit iekšēji augustā-septembrī, un pēc 4-6 mēnešiem mātīte dzemdē 35-55 mm garus 30-400 mazuļus, kuri izšķiļas izdēšanas brīdī, un visbiežāk tas notiek tieši ziemā, kad ūdens temperatūras ir īpaši zemas. No citām zivīm šo sugu atšķir arī grūtniecības ilgums - tā ilgst sešus mēnešus, kas ir ilgs periods, salīdzinājumā ar citām zivīm. Mazuļi tiek dzemdēti no decembra līdz februārim, kad ūdens temperatūras ir viszemākās.
Lucītis ir bentiska jūras zivs, līdz ar to lielākoties pārtiek no tārpiem, un vēžveidīgajiem un gliemenēm, kā arī reizēm medī mazākas zivis un to ikrus.
Suga ir plaši izplatīta un bieži sastopama Ziemeļeiropas piekrastes ūdeņos. Tās izplatības areāls stiepjas no Baltās jūras līdz Lamanšam, Īru jūrai, kā arī ietver Baltijas jūras ūdeņus, apdzīvojot gan Baltijas jūras atklāto daļu, gan Rīgas līci. Tieši Rīgas līcī sastopams vismasveidīgāk, kur lielākās koncentrācijas veido ziemeļu un austrumu daļās. Lucītim nav raksturīga migrācija un tam ir relatīvi stacionārs dzīvesveids, kas sugu ļauj izmantot kā vides indikatoru toksikoloģiskos pētījums un piesārņojuma monitoringāi. Interesanti, ka lucītis var uzturēties līdz pat 40m dziļos ūdeņos.
Rīgas līcī pastāv salīdzinoši senas lucīšu zvejas tradīcijas. Suga tiek konstatēta piezvejā arī citu sugu specializētajā zvejā. Vēsturiski intensīvā zveja noveda pie strauja krājuma sarukuma un situāciju šajā periodā vēl sarežģīja arī straujā jūras vides kvalitātes pasliktināšanās, kā arī lielu mencu baru ieceļošana Rīgas līcī, kas aktīvi barojās arī ar lucīšiem. Pēc lucīšu populācijas ievērojamā sarukuma Rīgas līcī, lucīšu zveja no 1980. līdz 1989. gadam tika slēgta. Zveja atkal tika atvērta 1990. gadā un tika piešķirtas iespējami zemas nozvejas kvotas, atļaujot lucīšu ieguvi piekrastē, un regulējot nozveju.
Lucītis ir aukstūdens suga, līdz ar to ūdens temperatūras paaugstināšanās klimata pārmaiņu dēļ negatīvi ietekmē gan tā augšanu un attīstību, gan vairošanās sekmes. Sugas vairošanos negatīvi ietekmē arī jūras ūdeņu piesārņojums un ekosistēmas izmaiņas. Arī invazīvā suga - apaļais jūras grundulis - tiek uzskatīts par apdraudējumu lucītim, jo pārklājās šo divu sugu apdzīvotās nišas, kā arī barības bāze. Kā jau iepriekš minēts, pagātnē būtisku iespaidu uz populāciju atstāja augstās nozvejas specializētajā lucīšu zvejā. Mūsdienās lucīša specializētā zveja notiek ļoti nelielos apmēros ar pasīvajiem zvejas rīkiem, kā arī sugu nelielos daudzumos tiek noķerta piezvejā citos rīkos.
Lai arī zvejas intensitāte vairs nav tik liela, tomēr klimata un citu faktoru ietekmē lucīša populācija Latvijas ūdeņos pēdējo 20 gadu laikā ir samazinājusies par vairāk nekā 90%.
Izsakām lielu pateicību visiem, kuri 11. un 12. oktobrī piedalījās projekta LIFE FOR SPECIES organizētajos semināros, kuru laikā iepazīstinājām interesentus ar projektā izstrādātajiem priekšlikumiem aizsargājamo sugu sarakstam dažādām sugu grupām (putni, zīdītāji, bezmugurkaulnieki, vaskulārie augi, sūnas u.c.)
Abu semināru materiāli (prezentācijas + projektā izstrādātie priekšlikumi katrai sugu grupai ar kritēriju pielietojumu) pieejami gan šeit, gan arī mūsu mājaslapā, sadaļā “Materiāli”. Turpat lejupielādei pieejamas arī vadlīnijas jeb skaidrojums pamatprincipiem kritēriju izstrādei un kategoriju dalījumam potenciālajam aizsargājamo sugu sarakstam.
Aicinām interesentus vēlreiz iepazīties ar projektā izstrādātajiem priekšlikumiem un iesūtīt komentārus un jautājumus līdz š.g. 30. oktobrim, rakstot uz e-pastu madara.eihe@lu.lv
Laikā no 4. līdz 6. oktobrim projekta LIFE FOR SPECIES komandas pārstāvji no Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta un Dabas aizsardzības pārvaldes devās vērtīgā pieredzes apmaiņas un tīklošanas braucienā uz Igauniju. Tajā piedalījās arī projekta LIFE IP LatViaNature Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvji.
Brauciena ietvaros Latvijas LIFE projektu komandas iepazinās ar sugu un biotopu aizsardzības aktualitātēm un veiktajām aktivitātēm dažādu dzīvotņu atjaunošanā un monitoringā Muhu salā, Tartu un Otepē apkārtnē, apmeklējot vairāku Igaunijas LIFE projektu aktivitāšu vietas. Alvaru atjaunošanas darbi Muhu salā pirms vairākiem gadiem veikti LIFE+ dabas projekta “Restoration of Estonian alvar grasslands” ietvaros, un šobrīd tie tiek turpināti “LIFE connecting meadows” projektā. Tajā ietverta parkveida, daļēji dabisko zālāju un piekrastes pļavu un klinšu atjaunošanu un fragmentācijas samazināšana daļēji dabiskai ainavai, izmantojot gan dažādus tehniskus un mehāniskus līdzekļus, gan arī noganīšanu, tādējādi radot labākas iespējas atsevišķām sugām saglabāt savu ģenētisko daudzveidību. Atjaunošanai izvēlēti biotopi, kas atlasīti izmantojot GrassLIFE projekta ietvaros izstrādāto modeli. Tas parādīja, ka vērtīgākie biotopi, kas prioritāri Muhu salā būtu jāatjauno, atrodas ārpus Natura 2000 teritorijām. Tādējādi Muhu salā redzētās aktivitātes ir lielisks vairāku LIFE projektu rezultātu ilgtspējas piemērs.
Abinieku dzīvotņu uzlabošanas pasākumus īsteno LIFE-IP ForEst&FarmLand projekts, pielietojot LIFE Natura projektos noteikto labākās apsaimniekošanas praksi. Pēdējo 10-15 gadu laikā Igaunijā būtiski sarucis abinieku īpatņu skaits. Galvenokārt tas saistāms ar lauksaimniecības intensificēšanos, nosusināšanas sistēmu atjaunošanu, mitrāju samazināšanos. Lai radītu abiniekiem piemērotus vairošanās dīķus, tie tiek atjaunoti to kādreizējās atrašanās vietās. Sākumā nolaiž vai izsūknē ūdeni, tad iespēju robežās ar ekskavatoru izņem dūņas līdz minerālaugsnes (šeit-māla) slānim. Ūdenstilpnes veido nelielos klāsteros (3-10 dīķi katrā klāsterī), ar dažāda dziļuma dīķiem un novietoti dažādā reljefā, lai gados ar atšķirīgiem laikapstākļiem vismaz dažos dīķos būtu ūdens. Daļa no ūdenstilpēm sausos gados būs sausas, kas mazina tajos esošo saldūdeņu plēsēju un parazītu populācijas.
Savukārt projekta LIFE Mires Estonia ietvaros Soosaare purvā, kas atrodas Alam-Pedja dabas liegumā, pirms dažiem gadiem veikti purva biotopu atjaunošanas darbi, t.sk., aizsargājamo vai reto abinieku, spāru, tauriņu sugu, medņa u.c. dzīvotņu uzlabošanas pasākumi. No Soosaares purva kopējās platības (1300 ha) aptuveni 120 ha Padomju Savienības laikos nosusināti kūdras ieguvei. Tādēļ teritorijas perifērijā veikta meliorācijas grāvju aizsprostošana, grāvju vietā pakāpeniski izveidojoties nelielu dīķu virtenei, kas piemērota brūno varžu (Rana arvalis, R. temporaria) nārstam. Lai gan abinieku vairošanās sekmes šajās ūdenstilpnēs dažādos gados variē, kopumā veiktie pasākumi vērtējami kā sekmīgi, jo ūdenstilpes tiek izmantotas un purva varžu (Rana arvalis) nārsta puduru skaits pieaudzis 13 reizes, līdz ar to pieaudzis arī varžu īpatņu skaits. Purva dabisko daļu abinieki praktiski neizmanto kā vairošanās vietu, kas skaidrojams ar šeit esošo ūdens lāmu un ezeriņu ūdens fizikāli-ķīmiskajām īpašībām (zems pH). Tauriņu sugu daudzveidība un īpatņu skaits pēc purva atjaunošanas, t.sk. krūmu un meža izciršanas pasākumiem, Soosaare purvā nav būtiski mainījušies. Tāpat tiek veikti arī ūdenslīmeņa automātiskie mērījumi un veģetācijas monitorings, izmantojot dronus ar spektrālajiem sensoriem, tomēr šo novērojumu rezultāti par purva atjaunošanas sekmēm būs interpretējami tikai vairākas sezonas pēc pasākumu veikšanas. Purva atjaunošanas darbi tiek turpināti un vairāku sugu un dzīvotņu monitoringu šobrīd veic projekta LIFE SIP AdaptEst speciālisti.
Viena no Igaunijas biotopu vērtībām ir plašās, applūstošās palienu pļavas. Projekta LIFE SIP AdaptEst ietvaros Alam-Pedja dabas liegumā esošajās palienu pļavās Kärevere reģionā, kas ir Natura 2000 vieta, tiek veikta daļēji dabisko dzīvotņu apsaimniekošana un atjaunošana, noganot un pļaujot. Kopējā pļavu platība sasniedz aptuveni 2000 ha. Šīs palienu pļavas ir arī nozīmīga vieta putniem migrācijas laikā, kā arī viena no lielākajām ķikuta (Gallinago media) ligzdošanas vietām Igaunijā. Pļavas atrodas Laeva upes palienē. Laevas dabiskā gultne vairāku km garumā pirms dažiem gadiem sekmīgi atjaunota projekta LIFE HAPPYRIVER ietvaros, jo Padomju Savienības laikā gultnei bija veikta iztaisnošana.
Brauciena ietvaros notika arī kopīgs seminārs, kurā Latvijas un Igaunijas LIFE projektu pārstāvji un Igaunijas Klimata ministrijas pārstāvji pārrunāja aktualitātes un problēmas retu, apdraudētu un aizsargājamu sugu pārvaldībā abās Baltijas valstīs, veiktajiem pasākumiem un sabiedrības iesaisti dabas, t.sk. bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā un invazīvo sugu dokumentēšanā un izskaušanā, vienlaikus iepazīstinot ar projekta LIFE FOR SPECIES galvenajiem uzdevumiem, plānotajiem darbiem un rezultātiem sugu aizsardzības jomā Latvijā. Pārrunātas arī institūciju un Latvijas/Igaunijas LIFE projektu tālākas sadarbības iespējas un salīdzināti Latvijas un Igaunijas sugu aizsardzības likumdošanas akti. Gan Igaunijai, gan Latvijai ir daudz līdzīgu problēmu sugu aizsardzībā. Atšķirībā no Latvijas Igaunijā izmiršanas risks sugām pēc IUCN kritērijiem izvērtēts jau divas reizes. Šie rezultāti tiek ņemti vērā, plānojot retu un apdraudētu sugu tālāku aizsardzību, un ar to saistītos normatīvos aktos.
Brauciena laikā gūtie iespaidi un ieskats Igaunijas pieredzē būs vērtīgs papildinājums, ko ņemt vērā strādājot pie Latvijas jaunā aizsargājamo sugu saraksta. Tāpat, pieredzes braucienā gūtās atziņas, informācija un nodibinātie kontakti būs vērtīgi projekta LIFE FOR SPECIES turpmākā realizācijā, kā arī abu valstu tālākajos sadarbības procesos.
Pateicamies Igaunijas LIFE projektiem par viesmīlīgo uzņemšanu!
