Morfoloģija un bioloģija

Augi gaiši zaļi, stumbrs 1,5-3,5 cm garš. Lapas olveida, 5-7,5 mm garas, ar zobainu malu visā garumā, dzīsla nesasniedz lapas galu. Sporogoni attīstās un nobriest vasarā uz 5-13 cm garas oranži-sarkanas setas. Kapsula oranži-brūna, 1-1,5 mm gara, tās hipofīze izliekta lietussarga formā, koši sarkana, 6-11 mm plata. Sugas sporas attīstās uz lielo zālēdāju, visbiežāk – aļņu mēsliem. Sporas lipīgas, ar nepatīkamu aromātu, kas piesaista divspārņus, galvenokārt mēslmušas Scatophaga spp., kas izplata sporas. Populācijas dzīves ilgums ir aptuveni 3-5 gadi, līdz substrāts pilnībā sadalās. Sarkanā mēslsūna dominē biotopos uz kūdras augsnēm (purvaini meži, sūnu purvi) (Vitt 1981; Cameron, Wyatt 1986; Marino 1988).

Izplatība

Cirkumboreāla suga, pasaulē sastopama Eirāzijas un Ziemeļamerikas ziemeļu daļā (Marino 1988). Eiropā konstatēta Skandināvijas valstīs, Rumānijā, Slovākijā, Igaunijā un Latvijā. Sastopama Urālu kalnos un Krievijas centrālajā daļā. Suga līdz šim Latvijā konstatēta sešas reizes, visas atradnes atrodas Austrumlatvijā – Vidzemes ziemeļu un centrālajā daļā. Sugas apdzīvotās platības (AOO) un sastopamības apgabala (EOO) rādītāji par pēdējo 50 gadu laikā zināmajām atradnēm (attiecīgi 16 km² un 3593 km²) liecina, ka suga ir stipri apdraudēta. Latvijā sugas apdzīvotā teritorija varētu būt lielāka. Sugas izplatīšanās sekmes būtiski ierobežo piemērota substrāta trūkums. Mainoties ganīšanas metodei un pārtraucot liellopu ganīšanu mežos, sūnas sporu attīstība notiek retāk, jo to izplatīšana no mātes auga ir iespējama nelielā attālumā tikai ar divspārņu palīdzību (Cameron, Wyatt 1986).

Populācijas lielums un tā pārmaiņas

Visas Latvijā konstatētās sešas sugas atradnes ir telpiski un laikā izolētas un katra uzskatāma par atsevišķu populāciju. Pirmo reizi valstī suga konstatēta 1965. gadā Valkas pagastā, pēc tam to atrada Vesetas upes ielejā Aiviekstes pagastā (1967. gadā) un Kalsnavas pagastā (1973. gadā). 1987. gadā suga novērota Teiču rezervātā. Pēc šiem novērojumiem sarkanā mēslsūna atkal konstatēta tikai pēc 30 gadiem, 2017. gadā Alūksnes novadā un 2018. gadā Ogres novadā. Kopumā populācijas lieluma un dinamikas tendences nav zināmas, tomēr uzskatāms, ka sugas stāvoklis ir stabils.

Biotopi un ekoloģija

Latvijā suga novērota slapjos un mitros purvainajos mežos un augsto purvu perifērijā. Mežos suga atrasta uz meža ceļiem un stigām. Substrāts parasti ir aļņa mēsli vai nenosakāmas organiskās atliekas. Sarkanā mēslsūna aug kopā ar citām mēslsūnām (piemēram, pūslīšu mēslsūna Splachnum ampullaceum, tievā teilorija Tayloria tenuis), ar sfagniem (īssmailes sfagns Sphagnum fallax, Magelāna sfagns S. magellanicum, spurainais sfagns S. squarrosum, šaurlapu sfagns S. angustifolium) un citām sūnām (dzegužlini Polytrichum sp., Šrēbera rūsaine Pleurozium schreberi). Sīkkrūmu un lakstaugu stāvā aug mellene Vaccinium myrtillus, zilene Vaccinium uliginosum, purva vaivariņš Ledum palustre, makstainā spilve Eriophorum vaginatum.

Apdraudējums

Sugu apdraud purvaino mežu un sūnu purvu nosusināšana, lielo zālēdāju un citu dzīvnieku trūkums mežos un purvos.

Aizsardzība

Tikai viena no zināmajām sešām sugas atradnēm konstatēta īpaši aizsargājamā dabas teritorijā Teiču dabas rezervātā (1987. gadā). Uzlabojot zināšanas par sugas atpazīšanu, iespējama tās populācijas lieluma un izplatības precizēšana, jo, ņemot vērā piemērotā biotopa salīdzinoši lielu pieejamību Latvijā, suga ir potenciāli sastopama biežāk, nekā līdz šim novērota. Sugas populācijas izpētei nepieciešams uzlabot zināšanas par tās atpazīšanu, jo tā ir viegli nosakāma un pamanāma suga, tomēr ir ar īsu dzīves ciklu un nelielu izplatīšanās attālumu no mātes auga.

Novērtētājs: Līga Strazdiņa

Pārbaudīja: Anna Mežaka

Kopsavilkums

Sarkanās mēslsūnas augi ir gaiši zaļi, stumbrs 1,5-3,5 cm garš. Sastopama Eirāzijas un Ziemeļamerikas ziemeļu daļā. Suga līdz šim Latvijā konstatēta sešas reizes, visas atradnes atrodas Austrumlatvijā – Vidzemes ziemeļu un centrālajā daļā. Sugas AOO un EOO rādītāji par pēdējo 50 gadu laikā zināmajām atradnēm ir attiecīgi 16 km² un 3593 km². Visas Latvijā konstatētās sešas sugas atradnes ir telpiski un laikā izolētas un katra uzskatāma par atsevišķu populāciju. Pirmo reizi valstī suga konstatēta 1965. gadā Valkas pagastā, pēc tam to atrada Vesetas upes ielejā Aiviekstes pagastā (1967. gadā) un Kalsnavas pagastā (1973. gadā). 1987. gadā suga novērota Teiču rezervātā. Pēc šiem novērojumiem suga atkal konstatēta tikai pēc 30 gadiem, 2017. gadā Alūksnes novadā un 2018. gadā Ogres novadā. Kopumā populācijas lieluma un dinamikas tendences nav zināmas, tomēr uzskatāms, ka sugas stāvoklis ir stabils. Latvijā suga novērota slapjos un mitros purvainajos mežos un augsto purvu perifērijā. Mežos suga atrasta uz meža ceļiem un stigām. Substrāts parasti ir aļņa mēsli vai nenosakāmas organiskās atliekas. Sarkanā mēslsūna aug kopā ar citām mēslsūnām (piemēram, Splachnum ampullaceum, Tayloria tenuis), ar sfagniem (īssmailes Sphagnum fallax, S. magellanicum, S. squarrosum, S. angustifolium) un citām sūnām (Polytrichum sp., Pleurozium schreberi). Sugu apdraud purvaino mežu un sūnu purvu nosusināšana, lielo zālēdāju un citu dzīvnieku trūkums mežos un purvos. Sugas izplatīšanās sekmes būtiski ierobežo piemērota substrāta trūkums. Tikai viena no zināmajām sešām sugas atradnēm konstatēta ĪADT - Teiču dabas rezervātā (1987. gadā). Uzlabojot zināšanas par sugas atpazīšanu, iespējama tās populācijas lieluma un izplatības precizēšana, jo, ņemot vērā piemērotā biotopa salīdzinoši lielu pieejamību Latvijā, suga ir potenciāli sastopama biežāk nekā līdz šim novērota. Sugas populācijas izpētei nepieciešams uzlabot zināšanas par tās atpazīšanu, jo tā ir viegli nosakāma un pamanāma suga, tomēr ir ar īsu dzīves ciklu un nelielu izplatīšanās attālumu no mātes auga.

Literatūras saraksts

1. Cameron, R. G., Wyatt, R. 1986. Substrate Restriction in Entomophilous Splachnaceae: Role of Spore Dispersal. The Bryologist, 89(4): 279–284.
2. Marino, P. C. 1988. The North American Distributions of the Circumboreal Species of Splachnum and Tetraplodon. The Bryologist, 91(3): 161–166.
3. Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Ministru kabineta noteikumi Nr. 396. Latvijas Vēstnesis, 413/417, 17.11.2000.
4. Vitt, D. H. 1981. Adaptive Modes of the Moss Sporophyte. The Bryologist, 84(2): 166–186.